Bērnudārzs un skola – kāpēc bērns slimo?

 

Laukos pļauj labību. Katrā graudā, katrā ābola sēkliņā ir iespēja jaunai augšanai – tikai jāizraisās. Ir pienācis laiks, kad bērni dodas savās mācību gaitās. Kādam tās ir bērnudārzā, kādam jau skolā. Mazā acis ziņkāri vēro ko jaunu, viņa solis iet vienā ritmā cieši blakus savam drošības avotam – mammai vai tētim. Nereti bērni, kuri sāk apmeklēt bērnudārzu, sāk bieži slimot. Jebkuras pārmaiņas dzīvē saistās ar satraukumu, slimošana var būt saistīta ar to.

 

Uzsākot skolu, bērns sastopas ar trauksmi, kas saistīta ar šķiršanos no mātes, no ierastās mājas vides. Šajā laikā bērns sastopas arī ar mātes trauksmi, bailēm, apjukumu, sērām, jo šķiet, ka šī ciešā, it kā neredzamā tuvības saite sāks irt un būs jāuztic bērns kādam citam. Rodas satraukts jautājums – vai šis „cits” būs labvēlīgs pret manu bērnu, pret mani pašu kā vecāku? Bērna trauksmes cēlonis ir saistīts arī ar jaunajām prasmēm un prasībām, kas jāapgūst skolā. Tās ir spēja iekļauties jaunā noteiktā dienas režīmā, prasme uzticēties un sadarboties gan ar pieaugušo, gan ar citiem bērniem. Ir jāiemācās pārvarēt arī neveiksmes un kļūdas, saglabājot spēju koncentrēties mācību darbam.

 

Kāpēc ķermenis reaģē uz trauksmi? Kā vecāki varētu palīdzēt bērnam? Pirmajās nedēļās pēc piedzimšanas gan bērna psihe un ķermenis, gan pats bērns un māte bērnam šķiet kā viens veselums. Māte ir viņa ārpasaules daļa, bet viņš pats – kā maza kripatiņa no tās. Ar otro dzīvības mēnesi bērns dod zīmes – raugās acīs, smaida, pauž savu nemieru ar rociņu un kājiņu enerģisku mētāšanu un tik dažādo raudāšanu. Viņš jau spēj saprast, ka viņš ir viņš, bet mamma ir otrs cilvēks, kas par viņu rūpējas un gādā. Laba mamma domā – ko gan bērns grib man teikt? Viņa, mēģinot uzminēt un mierīgā balss tembrā runājot, saprot bērna kreņķus, dusmas un vēlmes, sniedz bērnam nepieciešamo. Mātes acu skatiens, balss ritms un tembrs, roku kustības un pieskāriens, smarža – tas viss ir mātes un zīdaiņa saziņa. Ja bērns tajā jauš mieru, pārliecību, tad jūtas drošībā.

 

Pat visveiksmīgākajā gadījumā, lai arī cik prasmīgi māte rīkotos, atdalīšanās bērnā rada iekšēju konfliktu, kur saskaras pretējas vēlmes – vajadzība turpināt šo brīnišķo bezgalīgās mīlestības saiti ar māti (glābjošo, glabājošo, gādājošo) un vēlme būt pašam. Konflikts ir stipras trauksmes pavadīts, tomēr, kad izsāpēts, bērns iegūst savu identitāti un atbrīvojas no mātes „visvarenās kontroles”.

 

Vēlme atdalīties, būt pašam var pāraugt līdz pat smacējošam naidam, ja māte, kaut kādu savu iekšēju trauksmju vadīta, grib turpināt šo tuvo saiti ar bērnu, viņa vietā domājot, runājot, vadot un nelabvēlīgi vai trauksmaini reaģējot uz katru mazuļa soli. Tas stāvokli pasliktina. Augot bērna dusmām, aug viņa trauksme, līdz ar to arī nedrošība, un bērns vēl ciešāk pieķeras mātei, no kuras tikko gribēja atraisīties. Pievienojas bailes pazaudēt māti, tas ir šķiršanās trauksmes sākums.  Veidojas apburtais loks, un pagurumā izeja ir tikai viena – regresēt atpakaļ savā attīstībā un reaģēt uz notiekošo ar savu ķermeni, paliekot slimam, pavisam bezspēcīgam un iztukšotam savās dusmās, ļaujoties mātes gādībai un rūpestiem. Arī mātes bailes un izmisums kā reakcija uz bērna slimošanu, ko bērns vēro, situāciju padara vēl nedrošāku.

 

Tēvs šajā konfliktā it kā nepiedalās, jo ir bezspēcīgs vai „izraidīts”, varbūt neieinteresēts, varbūt  konfliktējošs un pārāk ass, līdz ar to viņš nav drošs, lai sadarbotos un paļautos. Varbūt tēva vispār nav, un māte, to kompensēdama, rūpējas ar dubultu slodzi. Grūti un trauksmaini bērnam ir atraisīties arī no mātes, kuras nav bijis gana, jo bijusi savās sāpēs, raizēs, domās un ilgās, tāpēc nav spējusi emocionāli pietiekami aprūpēt savu bērnu. Bērns to tulko kā – pasaule ir nedroša un man tajā nav vietas.

 

Dažkārt ģimenē trauksmes un bažīguma avots ir tēvs. Šādos gadījumos viņš būs tas, kurš vēlēsies saglabāt „visvareno kontroli” un sarežģīs bērna atdalīšanās konfliktu.

 

Došanās uz bērnudārzu, uz skolu ir it kā ar „laika mašīnas efektu”, jo gaidāmā vai pat jau esošā šķiršanās atdzīvina sen notikušos procesus. Ja bijusi kāda kļūme, tad tagad ar gudrāku prātu un sirdi vēl kaut ko var darīt.

 

Vispirms uzlūkojiet savu satraukumu. Paanalizējiet to, izrunājiet. Ja neizdodas to izdarīt ar saviem tuviem cilvēkiem, var meklēt profesionālu palīdzību. Nepalieciet ar trauksmi – tā paliks kā nospiedums bērnos. Pavērojiet savu ķermenisko sazināšanos ar bērnu – vai tā pauž drošību? Vai balss tembrs ir mierīgs, kad sakāt: „Ir rudens. Un tas ir laiks, kad bērni dodas uz skolu. Arī tu esi starp viņiem.”? Ja bērns pauž bažas, dusmas, skumjas vai bailes, nenoliedziet tās, nemoralizējiet un nenonieciniet. Bērns var just to, ko viņš jūt (viņš ir viņš). Drīzāk palīdziet tās izteikt vārdos, izrunāt, ļaujiet tās bērnam izspēlēt ar rotaļlietām vai izzīmēt un izšvīkāt. Ja bērns mana bailes vai sēras, mierīgi sakiet, ko jūtiet, reizē piebilstot, ka nav jau īsti, par ko tik ļoti baidīties, sērot, jo: „Es priecājos un lepojos, ka tu audz.” Ar uzticēšanos raugieties, kā bērns veido savu pieredzi. Atnākot no bērnudārza mājās, ļaujiet bērnam pasēdēt jums klēpī. Pārrunājiet, kas bērnam veicies, kas paticis, par ko „sirds sāpējusi”. Tā lai ir uzklausīšana, nevis savas bagātās pieredzes, gudrības nodošanas reize. Labāk pajautājiet, kā bērns pats domā tālāk rīkoties. Uzticieties un ļaujiet arī tēvam uzņemties rūpes par bērnu.

 

Ja tomēr slimošana ir sākusies, saglabājiet mieru un pieņemiet, ka bez tās neiztikt. Lielu atbildības daļu par bērnu ir uzņēmies ārstējošais ārsts. Paņemot klēpī, pārrunājiet, kas viņu satrauc un miniet, ka arī pieaugušajiem satraukuma brīžos mēdz būt gan temperatūra, gan vēdergraizes. Tas veicinās bērna izpratni par viņa izjūtām un to saikni ar slimību. Pārrunājiet, ko visu jauku jūs varētu darīt, kad bērns būtu vesels (un noteikti to arī izdariet!).

 

Cik labi, ka soli vēl var likt vienā ritmā, cieši blakus savai mammai un tētim, bet acīm kāri tvert pasauli sevī. Laukos ir bagāta zeltainu graudu raža. Būs maize un pavasarī jauna sēja. Rit atraisīšanās.