Bronhiālās astmas noslēpumi

 

Bronhiālās astmas lēkmi, neatkarīgi no to izsaucošajiem iemesliem (alerģiskiem un nealerģiskiem), raksturo trīs galvenie mehānismi: gļotādas tūska, bronhu gludās muskulatūras šķiedru spazmas un viskoza sekrēcija bronhu ejās. Psihiskie faktori var iedarboties uz visiem šiem mehānismiem.

 

Pētījumi apstiprina emocionālā stresa, piemēram, trauksmes, fobiju, intensīvu emociju, ietekmi uz lēkmju rašanos. Akūta stresa situācija izraisa neiroveģetatīvas reakcijas. Tā norit kopā ar masīvu aktīvu ķīmisku vielu jeb mediatoru izdali, kuru efekts ir pastiprinātas aktivitātes bronhu reakcijas. Arī hroniskas stresa reakcijas saistās ar negatīvu emocionālu reakciju uzkrāšanos. Tās var iesākties gan no ģimenes strīdiem, konfliktiem darbā, konkurences situācijām, gan nosprausto mērķu nesasniedzamības, vilšanās sevī un finansiālajām problēmām. Emocionālā stresa problēmas veicina konkrēta alergēna izraisītu astmas lēkmju biežumu un ietekmē norises gaitu. Ir zināmi arī gadījumi, kad kāds faktors, kas izsauc smagu pārdzīvojumu, viens pats var izraisīt astmas lēkmi.

 

Alerģiskas bronhiālās astmas lēkmi var izraisīt arī tikai asociācijas – pat tad, ja spēcīgu emocionālu konfliktu nav. Piemēram, cilvēkam, kuram ir ziedputekšņu izraisīta astma, lēkmi var izraisīt kontakts ar mākslīgu ziedu, kurš it kā nekādus alergēnus neizdala. Dažiem bronhiālās astmas pacientiem lēkmi var izraisīt arī, piemēram, televīzijā redzams kaķis. To sauc par izveidojušos nosacījuma refleksu. Iespējams, šāda refleksa jēga ir smadzeņu izraisīta brīdinājuma aizsardzības reakcija netuvoties bīstamajam augam vai dzīvniekam. Smadzenes bieži neatšķir reālus draudus no iztēlotiem, un tas pacientam sagādā nepatīkamus brīžus un dzīves ierobežojumus. Līdzīgi atsevišķos gadījumos iespējams panākt pretēju efektu, proti, astmas lēkmes atkāpšanos, ar placebo zāļu ievadīšanu un pacientam pasakot, ka ticis izmantots ierastais medikaments pret astmu.

 

Novērots, ka pacientiem ar bronhiālo astmu, piemīt dažas noteiktas personības un rakstura īpatnības. Pētījumos tiek atzīmētas tādas īpašības kā atkarība no mātes, paaugstināta agresivitāte un aizkaitināmība, vieglāka aizvainojamība, trauksmainība, nemiers, nomākts garastāvoklis, vainas apziņa un norobežošanās no apkārtējiem. No psihisko un psihosomatisko traucējumu sindromiem astmas pacientiem bieži tiek konstatētas galvassāpes (62%), astēnija jeb organisma vājums (70%), depresija (53%), bezmiegs (52%), domu uzmācība (46%), fobijas (45%), aizkaitināts garastāvoklis (72%).

 

Psihisku un psihosomatisku sindromu gadījumos bronhiālās astmas pacientiem tiek ieteiktas arī dažādas psihoterapijas formas. Pacienti tiek apmācīti apgūt relaksācijas, meditācijas un patstāvīgas treniņa metodes. Daļai pacientu tiek nozīmēta individuālā psihodinamiskā vai kognitīvi-biheiviorālā psihoterapija (12-40 vizītes). Ilgtermiņa psihodinamiskā psihoterapija (vairāki gadi) nepieciešama pacientiem ar pastāvīgiem, dziļi iesakņotiem personības un rakstura traucējumiem. Šīs psihoterapijas laikā tiek koriģēta aizkaitināmība, agresivitāte, viegla aizvainojamība, trauksmains raksturs.

 

Jebkuram smagas pakāpes astmas pacientam ir ieteicama atbalsta terapija. Pie akūtām emocionālām krīzēm un pēc nopietnām veselības krīzēm ieteicama krīžu terapija (6-8 vizītes). Hroniskiem astmas pacientiem, kuri ir vientuļi un norobežojas no citiem, vēlama grupas terapija vai bronhiālās astmas pacientu pašpalīdzības atbalsta grupas. Var tikt izmantota arī mākslas un mūzikas terapija, kā arī fizioterapija.

 

Rakstu ir sagatavojis RSU Psihosomatikas klīnikas ārsts dr. Artūrs Utināns, pārpublicēšanas gadījumā atsauce ir obligāta.