Cik veselīgas ir ārsta, sabiedrības un valsts attiecības?

 
Veselības aprūpes sistēmai pārmet cilvēciskas attieksmes deficītu pret pacientu, ko bieži saista ar ētikas problēmām medicīnā. Kā jūs raksturotu sabiedrības un veselības aprūpes sistēmas attiecības? Kādas tendences, jūsuprāt, šajā jomā vērojamas?   
 

Jautājums par ētiku medicīnā ir jautājums par vērtībām sabiedrībā. Vārds "ētika", atvasinot no grieķu ēthos, savā dziļākā būtībā nozīmē – paradums, paraža. Pirms runājam par attiecībām starp ārstu un pacientu, neizbēgami nākas skart jautājumu par attiecībām starp sabiedrību un ārstu.

Savas vērtības neesam sakārtojuši. Neesam atzinuši, ka veselība un līdz ar to arī cilvēki, kuri palīdz mums to uzturēt vai uzlabot, ir vērtība. Sabiedrība veselību, tāpat kā izglītību, savā vērtību skalā ir nolikusi ļoti zemā vietā. Algas lielums, kas noteikts dažādām profesijām, ir tiešs vēstījums par to, kā sabiedrība novērtē tajās strādājošo darba vērtību.

Medicīnas studentiem piemīt ļoti izteikta vēlme strādāt labi, augstā profesionālā līmenī, tas nozīmē – arī ētiski augstā līmenī. Viņi mācās vismaz desmit gadus no agra rīta līdz vēlam vakaram, mācās daudz un godprātīgi. Un tad pienāk brīdis, kad viņi saņem pirmo atalgojumu no sabiedrības, ko gudrs cilvēks nevar nenovērtēt. Tie daži simti eiro, ko septītajā, astotajā un devītajā studiju gadā saņem ārsts rezidents, ir ārkārtīgi devalvējoši attiecībā uz turpmāko ārsta darbu.

Sabiedrības un ārsta attiecības var raksturot kā situāciju, kad baļķi savā acī nesaskata, bet skabargu otra acī redz. Proti, sabiedrība no ārstiem prasa lielāku ētiku, nekā pati attiecībā uz viņiem spēj apliecināt.  Ārsti ir ielikti neētiskā situācijā, kurā no viņiem vienlaikus prasa būt ļoti ētiskiem.

 

Zemais mediķa atalgojums Latvijā nav nekāds noslēpums. Topošie medicīnas studenti taču ar to rēķinās...

 

 Nē, tā nav! Ko gan 18 gadu vecumā zina no reālajām dzīves problēmām!? Un viņiem tas arī nav jāzina, šajā vecumā cilvēkiem ir sapņi, ideāli, ko viņi cenšas piepildīt, apgūstot attiecīgas zināšanas. Medicīnā tas nozīmē sešus gadus intensīvu un godprātīgu studiju plus četrus līdz sešus gadus rezidentūrā. Kad jaunais ārsts, kurš sevis izglītošanai veltījis krietni vairāk laika un pūļu, nekā daudzi viņa vidusskolas klasesbiedri, izvēloties citas profesijas, nonāk situācijā, kad atalgojums neļauj uzturēt sevi un ģimeni. Viņš ieslīgst dziļā emocionālā krīzē. Daudzi tādā brīdī ir teikuši: ja es tolaik zinātu, kādā stāvoklī nonākšu, nudien nezinu, vai būtu izvēlējies šīs studijas.

Medicīnas students daudzus gadus ir mācījies, lai būtu labs ārsts, bet nav mācījies, lai būtu nabadzīgs cilvēks; viņam liekas neaptverami, ka tikai dažus simtus kilometru uz rietumiem nevienam pat prātā neienāk, ka šāds darbs varētu tikt nenovērtēts ar tam atbilstošu atalgojumu un sabiedrības attieksmi.  Pēdējo gadu pieredze liecina: līdz pat trešdaļai studentu, pabeidzot sesto kursu, Latviju pamet. Tās ir sekas sabiedrības neētiskai attieksmei pret mediķiem. 

 
Visu interviju lasiet Latvijas Vēstneša portālā