Par dusmām

"Sadusmoties var ikviens – tas ir viegli. Grūti ir dusmoties uz īsto cilvēku, īstajā mērā, īstajā laikā, īstajā veidā un īstā iemesla dēļ.”

Aristotelis

  

 

Bērns dusmās izmisīgi kliedz, sit kājas pret zemi, bet mamma viņam uzbļauj: “Beidz dusmoties!" vai kaunina: “Vai, kāds Tu esi neglīts, kad dusmojies!”. Vai, piemēram, partneri strīdas, un vienā brīdī kāds pagriež muguru un aiziet, sakot: “Ja Tu esi tik dusmīgs(-a), es ar tevi nerunāšu!” Rodas iespaids, ka dusmoties ir slikti un bezjēdzīgi - dusmas rada tikai diskomfortu gan pašam cilvēkam, gan apkārtējiem. Bet vai tiešām dusmas ir tik kaitīga un nevajadzīga emocija?

 

Kas ir dusmas un kāda ir to loma?

Dusmas ir viens no iedzimtajiem afektiem, kas normāli rodas kā atbildes reakcija uz pārinodarījumu. Ja kāds mums uzbrūk, dusmas dod mums sparu aizsargāt sevi un savus tuviniekus un cīnīties pretī; ja kāds apdraud mūsu psihoemocionālo labsajūtu, dusmas dod mums spēju izturēties pret viņu stingri, apņēmīgi un aizsargāt savas tiesības un vēlmes.

 

Kā mūsu ķermenis reaģē uz dusmām?

Dusmas mobilizē mūsu ķermeni – tiek aktivizēta autonomā nervu sistēma un izdalās hormoni (piemēram, kortizols, testosterons), kuri paātrina sirdsdarbību un elpošanu, paaugstina asinsspiedienu, sasprindzina skeleta muskulatūru, reizēm radot nelielus drebuļus. Līdz ar ķermeniskām izmaiņām mainās arī sejas izteiksme - veidojas raksturīgā grimase: saraukta piere, sakniebtas lūpas, nolaistas uzacis, piemiegtas acis un acu skatiens fiksēts uz dusmas izraisījušo objektu.

 

Vai dusmu apspiešanai ir kādas sekas?

“Apspiešana” ir apzināta izvēle uzvesties tā, it kā nekas nebūtu noticis, vai arī neapzināta dusmu izstumšana zemapziņā. Patiesībā var rasties lielas problēmas, ja dusmas netiek apzinātas un izpaustas, vai tiek izpaustas nekonstruktīvā veidā.

Aizliegums dusmoties bērnībā, pieaugot var izpausties kā nespēja aizsargāt sevi un savas robežas, nespēja uzņemties iniciatīvu un konkurēt. Tie ir bērni, kurus mājās, skolā regulāri apbižo, nodara pāri.

Ir pierādīts, ka  cilvēkiem, kas pastāvīgi apspiež savas dusmas,  ir lielāks psihosomatisko traucējumu attīstības risks. Neizpaustās dusmas tiek uzskatītas par etioloģisko faktoru tādām saslimšanām kā arteriālā hipertensija, reimatoīdais artrīts, nātrene, psoriāze, peptiskā čūla, migrēna u.c.

 

Kā reaģēt, ja rodas dusmas?

Mūsu sabiedrībā ir nepieciešama dusmu reabilitācija, jo kontakts ar savām emocijām (t.sk.dusmām) ir viena no psihiskās veselības pazīmēm.

Ja sajūtat dusmas, svarīgi ir: 1. apzināties tās un mēģināt saprast uz ko un par ko dusmojaties, 2. izpaust dusmas konstruktīvā veidā. Piemēram, ir normāli teikt: “Tavi vārdi/uzvedība mani sadusmo. Varbūt mēs varam to apspirest? Domāju, tas mums abiem nāktu par labu!” Runāšana par dusmām tur “komunikācijas kanālus” atvērtus. Ja cilvēks pauž savas dusmas, spēj runāt arī par to cēloņiem un ļauj otram cilvēkam atbildēt ar to pašu, tas palīdz labāk saprast vienam otru.

 

Kad jāmeklē palīdzība saistībā ar dusmām?

Palīdzība jāmeklē, ja:

  1. Dusmojaties pastāvīgi un intensīvi uz citiem vai sevi  un/vai dusmas izpaužat ne uz patieso dusmas izraisījušo objektu;
  2. Ja pašam(-ai) šķiet, ka dusmojaties pārāk reti un/vai ir grūtības sevi aizstāvēt.

 

Secinājumi:

Dusmas ir veselīga emocija. Ja dusmas ir adekvātā daudzumā, tās palīdz mums adaptēties dažādās dzīves situācijās (sevis aizstāvēšana, konkurence, inciatīvas uzņemšanās).

 

Rakstu sagatavoja RSU Psihosomatikas klīnikas ārste Olga Cvetkova. 


Raksts pievienots 10. novembrī, 2016