Psihosomatiskā pieeja medicīnā – ārstēt pacientu, nevis diagnozi

Pavasarī RSU Psihosomatikas klīnika sadarbībā ar Eiropas ārstu asociāciju psihosomatiskajā medicīnā un psihoterapijā (AEPM) organizēja starptautisku izglītojošu semināru „Psihosomatiskā veselība – iespējas un izaicinājumi”.

 

Viens no semināra viesiem bija ārsts psihoterapeits, psihosomatikas speciālists profesors MATIASS ROSE, kurš vada Psihosomatiskās medicīnas centru Berlīnes Medicīnas universitātes Šaritē klīnikā, ir pasniedzējs Hārvarda universitātē Bostonā un Masačūsetsas universitātē ASV. Saņēmis vairākus augstus apbalvojumus, tai skaitā Lilly Dzīves kvalitātes balvu, Heinriha Bauera apbalvojumu par ieguldījumu diabēta ārstēšanā u. c. Piedāvājam dažas no profesora izteiktajām atziņām semināra dienās.

 

Profesors Mattias Rose: - Pierādīts, ka pasaulē izplatītākās saslimšanas (sirds un asinsvadu slimību, bronhiālās astmas, liekā svara, diabēta u.c.) saistītas nevis ar infekciju izplatību, bet gan ar cilvēku dzīvesveidu un paradumiem. Tomēr domāju, ka nav vajadzības uzsvērt - slimību izraisījis fizisks, emocionāls, sociāls iemesls vai visi kopā, jo svarīgākais - domāt par cilvēku kopumā. Tikai īstenojot psihosomatisko pieeju, ārstiem strādājot komandā, mēs varam cerēt uz labākiem rezultātiem ārstēšanā, nekā tas ir šobrīd, kad vadošais modelis veselības aprūpē Eiropā joprojām ir specializācija.

 

Eiropā līdz šim bijusi ierasta prakse, ka valsts izdala līdzekļus noteiktu slimību grupu ārstēšanai, atkarībā no pacientu skaita, kam diagnosticēta šī slimība. Bet šiem abiem lielumiem – naudas summai un diagnožu skaitam - nav nekādas saistības ar ārstēšanas rezultātiem. Veselības aprūpes speciālistus interesē divi pozitīvi iznākumi: dzīves ilguma pagarināšanās un slimības izplatības samazināšanās. Bet cilvēku, kas sirgst ar vēzi, mazāk interesē fakts, ka vēža izplatība ir samazinājusies. Viņam svarīgākais – pēc ārstēšanās justies labāk gan fiziski, gan emocionāli, justies sociāli integrētam. Tāpēc mūsu - ārstu - galvenajam mērķim jābūt vērstam uz to, lai pacients justos labāk.

 

Protams, psihosomatiskāmedicīna saskaras arī ar to, cik daudz resursu pieejami pacienta ārstēšanai. Bet gribu uzsvērt - tas nav tikai resursu, tas vairāk ir attieksmes jautājums. Kaut arī - jautājums par resursiem ir aktuāls jebkurā modelī. Šobrīd medicīnas sistēmā, kas pamatā vērsta uz specializāciju, notiek mēģinājumi limitēt resursus - noteiktām procedūrām tiek paredzēts noteikts naudas daudzums. Piemēram, pacientam tiek nozīmēta sirds un asinsvadu sistēmas operācija, tā tiek veikta veiksmīgi, un ar to arī ārstēšana beidzas. Beidzas tādēļ, ka piešķirtie resursi ir izlietoti, jo tie tika iedalīti, fokusējoties uz diagnozi. Ja mēs uz šo piemēru raugāmies no veselības aprūpes modeļa skatu punkta, tas izskatās šādi: pacientam ir veikta operācija, kas viņam, kļūstot vecākam, nodrošinās kvalitatīvāku dzīvi. Viņš varēs kāpt pa kāpnēm, neciešot no elpas trūkuma, braukt ar velosipēdu u.c. Tātad - viņš ir izārstēts. Bet, skatoties no pacienta perspektīvas - pēc operācijas viņa dzīves kvalitāte ir pasliktinājusies. Jo viņam ir radušās jaunas problēmas – pēc operācijas aktuāla ir kaitinoša nenoteiktība par savu fizisko varēšanu vai nevarēšanu, pēkšņie vājuma brīži var radīt neveiklas situācijas. Šāds nenoteiktības stāvoklis var izraisīt nomāktību vai pat depresiju.

 

Vienīgais veids, kā būtu pierādāma nepieciešamība ieviest veselības aprūpē psihosomatisko pieeju kā galveno, būtu šāds: pētījuma ietvaros stacionārā darbotos, piemēram, viena kardioloģiskā nodaļa, kas pēc sirds un asisnsvadu sistēmas operācijām sniegtu multidisciplināru atbalstu, kamēr pacienta dzīvesveids stabilizējas; un otra, kas šādu dzīvesveida stabilizēšanas atbalstu nesniegtu. Tad pētījuma noslēgumā varētu konstatēt, ka pirmās nodaļas pacienti ir laimīgāki, viņiem pēc operācijas ir mazāk sūdzību par citiem simptomiem, tai skaitā - nomāktību vai depresiju. Domājot plašāk, varētu pierādīt, ka pirmajā nodaļā ieguldītā nauda ar laiku atmaksājas, jo pacienti savā turpmākajā dzīvē ir apmierinātāki, līdz ar to - veselāki. Tas patiešām ir ļoti svarīgi, lai ārstēšanās rezultāti tiktu novērtēti arī no pacienta pašsajūtas viedokļa.

 

Vācijā ir senas psihosomatiskās medicīnas tradīcijas un psihosomatika ir atsevišķa medicīnas nozare – tāpat kā kardioloģija vai imunoloģija. Šobrīd Vācijā ir vairāki desmiti psihosomatikas klīniku. Bez tam visās lielākajās ārstniecības iestādēs ir ne tikai psihosomatiskās medicīnas speciālisti, bet arī psihosomatiskās medicīnas nodaļas. Ja pie mums uz centru, piemēram, atnāk pacients, kuram ir diabēts, paralēli cukura līmeņa kontrolei mēs pārrunājam arī slimības emocionālos un sociālos aspektus. Cilvēkiem, kuriem ir diabēts, nereti rodas depresija, viņi var justies sociāli atstumti. Visi trīs slimības aspekti, ārstēšanā izmantojot psihosomatisko pieeju, tiek ņemti vērā. Droši zinu, ka mani studenti no jebkuras ārstu specialitātes nebaidās un nebaidīsies vaicāt pacientam, kā viņš jūtas. Turklāt Vācijā, lai pacients saņemtu psihosomatiskajai pieejai ārstēšanā raksturīgo attieksmi, viņam nav obligāti jāvēršas pēc palīdzības Psihosomatiskās medicīnas centros - daudziem ģimenes ārstiem un speciālistiem ir psihosomatiska pieeja ārstēšanai.

 


Raksts pievienots 7. jūnijā, 2013