Vai mākslīgajam intelektam var būt apziņa?

Novembra Kultūras pēcpusdienas tēma bija – mākslīgais intelekts.

Diskusijā tika aicināti piedalīties pārstāvji no LU Mākslīgā intelekta laboratorijas, ārsti, filosofi, sociālantropologi, interesenti.

 

ARTŪRS UTINĀNS, ārsts psihoterapeits, RSU Psihosomatikas klīnikas virsārsts:

-Pēdējos gados strauji attīstās neirozinātnes, kuras pēta cilvēka domāšanu un patību. Tas izdodas, pateicoties neirozinātniekiem nozīmīgākā pēdējā laika notikuma - spoguļneironu atklāšanai. Spoguļneironu darbības nozīme citu cilvēku sejas mīmikas un emociju uztverē, empātijā, morāles un sirdsapziņas attīstībā izrādījusies būtiska. To var salīdzināt ar bezvadu internetu, kas saista cilvēkus neredzamā tīklā. Tā kā cilvēka intelekta darbības mehānismutagad izdodas izskaidrot arvien pilnīgāk, radies jautājums - vai šādu mehānismu iespējams izveidot arī mākslīgi?

Mākslīgā intelekta pētnieki mēģina izprast saprātīgu uzvedību un modelēt šādu uzvedību mākslīgi radītā robotā, savukārt biologi ar mākslīgā intelekta modeļu palīdzību pēta bioloģisko sistēmu, organismu uzvedību, savstarpējo iedarbību. Viena mākslīgā intelekta pētniecības novirziena mērķis ir - izveidot robotus, kuri varētu domāt tāpat kā cilvēks. Tātad tiem būtu saprātīgas būtnes apziņa.

Tomēr nav tik vienkārši analizēt iespējamās mākslīgā intelekta apziņas iezīmes, kamēr zinātnieki vēl strīdas par cilvēka apziņas, esības un brīvas gribas eksistenci vai eksistences ilūziju. Nav nekādu pierādījumu tam, ka cilvēka smadzenēs eksistē kāda brīvā griba un no smadzenēm neatkarīga apziņa jeb pašapzināšanās, kas cilvēku vienmēr atšķirtu no mākslīgā intelekta. Tā dēvētie fizikālie monisti uzskata, ka cilvēkam piemīt tikai savas esības apziņas virtuāla ilūzija, tāpēc analogu ilūziju iespējams ieprogramēt mākslīgā intelekta virtuālajā realitātē. Neirozinātnieki vairumā ir fizikālie monisti. Šī uzskata pretinieki ir duālisti. Viņuprāt, apziņa eksistē neatkarīgi no smadzenēm un pat var saglabāties pēc smadzeņu nāves. Tāpēc mākslīgais intelekts, kas būtu analogs cilvēka apziņai, pēc duālistu uzskatiem, nav iespējams.

Neraugoties uz pretrunīgajiem uzskatiem pašos pamatos, mākslīgā intelekta tehnoloģijas strauji attīstās. Tāpēc šobrīd jo īpaši aktuāls ir jautājums - vai mākslīgajā intelektā iespējams ieprogrammēt apziņu, emocijas, pašapzināšanos, morāli, radošo domāšanu? Vai mākslīgais intelekts varētu līdzināties cilvēka prātam? Cik precīzs ir Tūringa tests mūsdienās? Kādas varētu būt ētikas dilemmas, mākslīgajam intelektam attīstoties? Jau izteiktas bažas, ka modernās tehnoloģijas aizvien vairāk nojauks privātuma robežas, ļaujot mārketinga speciālistiem, ārstiem, politiķiem, valdībai un policijai izzināt cilvēku slēptākās domas.

NORMUNDS GRŪZĪTIS, dr. sc. comp., Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks:- Jau pagājušā gadsimta 60.gados tika radīta mākslīgā intelekta programma Elīza. Tā plašāk pazīstama kā robots-psihoterapeits, kas virtuālajā vidē spējis apmānīt daudzus klientus. Cilvēki sazinājās ar šo programmu un domāja, ka sarunājas ir īstu cilvēku. Elīza balstījās uz ļoti vienkāršiem principiem: saskatīja šablonus - tai atpazīstamas frāžu kombinācijas no datu bāzes - klientu ievadītājos jautājumos, un, atdalot konkrētus atslēgas vārdus, spēja ģenerēt specifiskas atbildes. Vai, ja jautājumu nesaprata, spēja pārfrāzēt to un atbildēt uz klienta jautājumu ar pretjautājumu. Piemēram, klients rakstīja, ka jūtas slikti, bet datorprogramma ģenerēja atbildes no datu bāzē ievadītajām tipiskajām psihoterapeitu atbildēm. Piemēram, šis klients varēja saņemt atbildi: „Man žēl, ka jūs jūtaties slikti. Pastāstiet kaut ko vairāk par savu situāciju.” Nekādas reālas jēgas no šādām atbildēm nebija, bet tās cilvēkiem radīja ilūziju, ka viņi ar sarunājas ar kādu saprātīgu būtni.

Joprojām, kad rit diskusijas par mākslīgo intelektu, aktuāls ir jautājums: kam vispār ir šāda vajadzība - uzbūvēt mākslīgu cilvēku? Pētniekiem tas nav svarīgi, mūsu uzdevums ir nevis uzbūvēt mākslīgas smadzenes, bet radīt programmas, kas palīdz cilvēkiem veikt dažādas praktiskas darbības, atslogojot viņus no rutīnas darbiem. Piemēram, svarīgs novirziens, ar ko nodarbojas mākslīgā intelekta pētnieki, ir dabīgās valodas atpazīšana jeb datorlingvistika. Tās apakšvirziens: runas tehnoloģiju radīšana. Šajā jomā lielākā problēma ir runas atpazīšana - robots jeb dators mēģina atpazīt un pierakstīt cilvēka runu. Piemēram, daudzi žurnālisti būtu priecīgi, ja intervijas ierakstu spētu atšifrēt robots.

GUNTA ANCĀNE, dr. med., asoc. profesore, RSU Psihosomatikas klīnikas vadītāja: - Man nesen nācās uzkavēties Atēnu lidostā. Kādā brīdī man pietuvojās skaists vīrietis - hologramma. Tas, ka viņš nav reāls, piemirsās brīdī, kad virtuālais cilvēks sāka ar mani komunicēt. Viņš pievērsās tieši man un stāstīja, kur man jāiet, apsolīja, ka lidostas darbinieki mani mīļi sagaidīs un visu nokārtos. Manī šī komunikācija izraisīja dziļu pārdzīvojumu, jo tā bija pārsteidzoši niansēta. Nodomāju, ka tie, kas šo virtuālo tēlu bija radījuši, pirms tam izstudējuši miljoniem sejas izteiksmju. Kad pakustējos uz vienu vai uz otru pusi, virtuālā vīrieša acu skatiens man sekoja, tāpēc visu laiku nepameta izjūta, ka viņš runā tieši ar mani. Nevēlējos doties tālāk, jo bija ļoti patīkami. Tas man lika aizdomāties, ka cilvēks ar mākslīgo intelektu var būt brīnišķīgs, pat neatvairāms. Mēs paši ikdienā esam visai tālu no patīkamās, emocionāli intensīvās un niansētās komunikācijas prasmes, kādu demonstrēja šis virtuālais vīrietis.

NORMUNDS GRŪZĪTIS: - Vai viņš komunicēja tikai par šīs lidostas pakalpojumiem un reisiem, kuri tiek apkalpoti?

GUNTA ANCĀNE: - Saprotu jūsu jautājuma būtību, bet tas, ko mēģinu uzsvērt - man nebija svarīgi, cik plaši viņš spējīgs komunicēt, bet tas, KĀ viņš komunicēja! Uzrunājoša, precīzi vērsta dzīva mīmika. Izjusts, labvēlīgs, draudzīgs tonis. Vēlējos ar šo virtuālo vīrieti sarunāties vienalga par ko, kaut vai par lidmašīnu reisiem.

NORMUNDS GRŪZĪTIS: - Skaidrs. Šis ir mākslīgā intelekta sintēzes virziens. Ir diezgan viegli sintezēt vēlamās intonācijas un šādi panākt, lai kāds kaut ko nopērk, lai lidostu klienti jūtas apmierināti u.c. Var ieprogrammēt daudzas un dažādas emocijas, bet domāju, ka šis lidostas mākslīgais vīrietis paliktu smaidīgs neatkarīgi no tā, kā kāds ar viņu komunicētu. Lai komunikācija būtu abpusēja, pētnieki mēģina modelēt, ko konkrētās situācijās cilvēks varētu atbildēt robotam. Iespējamās atbildes tiek klasificētas, analizējot žestus un intonācijas. Piemēram, vai, cilvēka attieksme ir bijusi draudzīga, vai rupja. Žestu klasificēšana programmētājiem ir standarta uzdevums. Pat vienkāršas klasificēšanas metodes spēj sasniegt 70% precizitāti. Ja esam sagatavojuši un ievadījuši datu bāzē pietiekami daudzus un dažādus precedentus un reakcijas, kādas varētu sekot uz tiem, virtuālā cilvēka emocijas varētu izskatīties adekvātas. Piemēram, Valentīna dienas priekšvakarā čatu portālos parādījās robotiņi, kas sarunājās ar cilvēkiem, kuri jutās vientuļi. Zinu, ka daudziem čatojot ar datorprogrammām, radās simpātijas. Roboti atkal spēja piemānīt vientuļos cilvēkus. Manuprāt, šādu robotu ieviešanas mērķis nav ētisks.

KLĀVS SEDLENIEKS, sociālantropologs, RSU sociālās antropoloģijas maģistru programmas autors: - Vai tas, kas mākslīgā intelekta jomā jau šobrīd skaitās labi atdarināts, liecina par saprātīgu rīcību, par cilvēcīgu rīcību? Domāju, ka mūsu prasības attiecībā pret to, kādam jābūt mākslīgajam intelektam, lai mēs noticētu, ka tas ir saprātīga būtne, visu laiku mainās. Piemēram, 19. gadsimtā droši vien mūzikas vai balss atskaņošana cilvēkiem varēja šķist kā mākslīgais intelekts. Tagad mums pat prātā neienāk, ka ierakstam ir kāds sakars ar ko saprātīgu, vienkārši – tās ir tehnoloģijas. Virtuālais vīrietis Atēnu lidostā šķiet pārsteidzošs, bet diezin vai kāds, kurš viņu satiek, iedomājas, ka runā ar saprātīgu būtni. Varbūt tikai pirmajās sekundēs, bet tad jau ir domas vienīgi par to, cik tehnoloģijas tālu attīstījušās. Mēs saprotam, ka nekāda saprāta tur nav, tikai imitācija, kas varētu liecināt par saprātu. Bet, vai šābrīža atklājumi mākslīgā intelekta jomā spēj imitēt kādu ļoti vienkāršu, piemēram, prusaka intelektu? Jo prusaki tomēr spēj atrisināt savas problēmas arī radošā veidā.

NORMUNDS GRŪZĪTIS: - Kas tieši ir domāts ar - radošā veidā, kas ir radoša darbība?

ARTŪRS UTINĀNS: - Kad ir notiek pāreja kādā jaunā kvalitātē. Iedomāsimies, ka smadzenēs vadiņi sakontaktējas pilnīgi jaunās kombinācijās, tāpēc risinājums ir radošs, nebijis. Tā ir novitāte.

NORMUNDS GRŪZĪTIS: - Runājot par kādu radošu, talantīgu cilvēku, parasti tiek atzīts, ka atziņa ir, ka viņa panākumu pamatā ir  90% darba un tikai 10% talanta, radošuma izpausmju. Mākslīgais intelekta jomā mēs spējam robotu apgādāt ar tiem 90%. Tas ir daudz, tāpēc domāju, ka no malas varētu izskatīties, ka mākslīgais intelekts patiešām darbojas radoši.

ARTŪRS UTINĀNS: - Būtiskākā problēma, manuprāt, vai šim mākslīgajam intelektam var ieprogrammēt apziņu? Fantazēju, kā tas varētu notikt. Smadzenēs domāšanas procesi notiek daudzos līmeņos – es vienlaikus runāju un novēroju un vēl kaut kas notiek vienlaikus, jo ir arī kādas emocijas, kas nosaka manu intonāciju. Varbūt tas patiešām ir tikai tehnoloģiju jautājums - kā modelēt emocijas, ja tās darbojas tikai kā neironu ķēde (kā uzskata monisti). Ja taisnība ir duālistiem, ka mūsu apziņa ir vēl kaut kas cits, tā nav tikai elektrisko signālu ķēde smadzenēs, tad, protams, apziņa nevar būt ieprogrammējama.

NORMUNDS GRŪZĪTIS: - Analizēt jau to var, bet vēlreiz gribētu uzsvērt - kam tas vispār ir vajadzīgs, lai mākslīgajam intelektam piemīt apziņa? Tie, kas tic, ka tas reiz būs iespējams, baidās, ka mākslīgais intelekts pārņems pasauli un varēs izmantot cilvēkus. Bet, kā jūs zināt - vai jau šobrīd mākslīgais intelekts mūs neizmanto?

KLĀVS SEDLENIEKS: - Filosofisks jautājums. Kā mēs to atšķiram, kurš ir saprātīgs, un - kurš nav? Kaut kādā veidā pēc cilvēka rīcības mēs taču spējam uztvert, ka šis cilvēks nav īpaši saprātīgs, ja, piemēram, viņš izdara ko nepieņemamu.

ARTŪRS UTINĀNS: - Viens no slavenākajiem futurologiem Miči Kaku atzīst, ka mūsdienu datori ir pārāk vāji, lai tos varētu salīdzināt ar cilvēka smadzenēm. Imitēt cilvēka smadzeņu darbību, viņaprāt, varētu tikai kvantu dators.

NORMUNDS GRŪZĪTIS: - To, ka datorprogrammas mūs jau izmanto, parāda konkrēts piemērs. Daudzi būs sakārušies, ka aizpildot anketu formas, kurās darbības beigās jāievada drošības kods, parādās simboli divās rindiņās. Viena rinda ir saprotama, otrā simboli pavisam izplūduši. Parasti cilvēki kaut ko ieraksta uz labu laimi. Būtībā tas ir brīdis, kad ir mākslīgā intelekta sistēma mūs izmanto. Programma zina, ka formu aizpilda cilvēks, jo tā noskaidrošanai pietiek ar pirmo rindiņu. Otrā rindiņa ir ievietota tāpēc, lai cilvēki pateiktu priekšā, kas redzams izplūdušajā tekstā, ko datorlingvistikas programma pati nav spējusi izlasīt. Ievadītie rindiņas tulkojumi automātiski tiek analizēti uz izvilkta biežākā atbilde.

GUNTA ANCĀNE: - Sarunu galvenā tēma – mākslīgais intelekts diskusijas laikā ir pazudusi. Jo runājam tikai par tehnoloģiju sasniegumiem. Tas, kas vēl sarunās nav ieskanējies - vai mākslīgajam intelektam ir iespējams dot individualitāti. Cilvēka personības būtība ir arī viņa atmiņas. Mums katram ir tie triljoni neironu, ar kuriem piedzimstam. Bet saiknes starp tiem veido apstākļi, kādos katrs dzīvo. Piemēram, cits no pirmās dzīves dienas sastopas ar empātiju, cits - ar vienaldzību. Jau tas nosaka, kādas atšķirības katram no šiem cilvēkiem veidojas no daudzveidīgajām un unikālajām saitēm starp neironiem. Katra cilvēka pieredze un atmiņas par notikušo veido mūs tik atšķirīgus. Dažādie raksturi un dažādie likteņi. Jautājums - cik individualizēts varētu būt mākslīgais intelekts?


Raksts pievienots 17. decembrī, 2012