Kā palīdzēt attīstīties izcilībām?

 

GUNTA ANCĀNE, profesore, klīnikas vadītāja: - Mēs visi par saviem bērniem vismaz sākumā, kamēr viņi ir mazi, vēlamies domāt kā par izciliem cilvēkiem, par izciliem profesionāļiem nākotnē. Un mēs kā vecāki arī ļoti daudz darām, lai tas tā īstenotos.

 

No mūsu profesionālā,  psihoterapeitu viedokļa raugoties, cilvēks jau piedzimst ar visiem nepieciešamajiem resursiem, lai kādā jomā kļūtu izcils. Tomēr  ne visi kļūst par izcilībām. Jā, kas tad ir izcilība?

 

Domāju, mēs varētu vienoties, ka par izcilību neliecina tikai diplomi, čempionu tituli, uzvarētāju lauri vien. Tie liecina par sasniegumiem. No mūsu specialitātes viedokļa raugoties, tikpat svarīgi ir, kā cilvēks jūtas, sasniedzot ko ievērojamu.

 

Pasaule ir pietiekoši plaša, lai dažādi cilvēki tajā justos labi. Lai kur cilvēks mēģinātu piestāt, īsti labi viņš jutīsies tur, kur vislabāk iederas, kur spēj būt kontaktā ar savu patību. Tiklīdz cilvēks ir savā vietā, viņam sāk veikties. Lai kļūtu par izcilību, visu nosacījumu virknē savas vietas un savas patības atrašanai es piešķirtu centrālo vietu. Ja mēs cilvēku, kuram ir izcili panākumi sportā vai matemātikā, ieliktu kādā citā vietā, viņam vairs tādu panākumu nebūtu.

 

Manuprāt, vecāku ziņā ir iedrošināt bērnu uz labiem darba rezultātiem, kas iegūstami, pašam daudz darot mērķa labā,. Vecāku ziņā arī  dot bērnam pārliecinošu  nākotnes vīziju. Tas nav vienkārši. Nav arī nekādu zinātnisku pētījumu, kas norādītu ceļu, kā vecākiem vislabāk rīkoties, lai viņu bērni izaugtu par izcilībām. Daļa no tiem, kas kļuvuši par izcilībām, saka paldies saviem vecākiem, ka likuši viņus mierā. Citi saka paldies par to, ka vecāki piespiedušu turpināt kādus treniņus. Diezgan pretrunīgi. Mēs vēlētos dzirdēt, kā, audzinot savus bērnus, rīkojās divu izcilu pianistu – Vestarda un Aurēlijas - mamma Iveta Šimkus.

 

IVETA ŠIMKUS, filozofe, divu izcilu pianistu mamma: - Man šķiet, tas ir normāli, ka cilvēks īpaši nedomā par to, kā tieši kaut ko ir paveicis. Tā kā mani aicināja par to pastāstīt, nācās piedomāt par to. Piekrītu profesorei G.Ancānei, ka teju visi bērni šajā pasaulē ienāk talantīgi. Bet, protams, kad bērni izaug, visi nekļūst par izcilībām. Viens no nostāstiem vēsta, ka pat Sokrāta tēvs ir gājis pie Delfu orākula un jautājis: „Ko man darīt ar dēlu? Es netieku ar viņu galā.” Un orākuls atbildējis: „Labākais, ko tu vari darīt – likt viņu mierā. Jo viņš ir gudrākais cilvēks pasaulē.” Tas arī ir viens no ceļiem – likt bērnu mierā, lai viņš attīstās virzienā, kas pašam patīk. Otrs ceļš - pēc vecāku izvēles iedot bērnam rokās kādus instrumentus konkrētāku mērķu sasniegšanai. Man pašai ir laimējies ar vecākiem, kas deva man brīvību, bet vienlaikus – daži instrumenti, ar kuru palīdzību es varētu ko izcilu sasniegt, man bērnībā nav iedoti.

 

Iespējams, tāpēc man, kad Vestards bija nedaudz paaudzies, prātā ienāca doma: „Kā es varētu savam bērnam palīdzēt attīstīties?”  Vēl, iespējams, sirdsapziņa ierunājās. Kad Vestards piedzima, es iestājos augstskolā, pēc tam – vēl vienā. Man bija izjūta, ka kaut kas viņa labā jādara, ja nevarēju visu laiku būt kopā ar viņu pašā dzīves sākumā. Mēs dzīvojām un joprojām dzīvojam 70 kilometru attālumā no Rīgas. Šādā dzīves situācijā ne katram var ienākt prātā doma vest bērnu uz dāziņskolu*  Rīgā. Tai domai ir jāienāk galvā. Kā šī doma radās man? Vestarda tētis ir mūziķis. Tātad viņš varēja dēlam palīdzēt. Bet es varēju vadāt uz Rīgu, jo uzskatīju, ka tam ir nozīme, kurā skolā bērns mācās. Dārziņskolā ir pedagogi, kuri ir ieinteresēti, lai būtu rezultāti. Kad kādu laiku esot vidē, kāda valda ir dārziņskolā, kļūst skaidrs, kāpēc par to saka, ka tā nav tik lielā mērā talantīgo bērnu, cik uzņēmīgo vecāku skola. Mēs ar abi Vestardu uz Rīgu ar vilcienu sākām braukā kopš brīža, kad viņš sasniedza četru gadu vecuma. Bērns uz skolu ir jāaizved, jāsēž skolā nodarbību laikā, jāsagaida, jāatved mājās, jāpalīdz spēlēt. Bet, to pēdējo daļu, kā jau teicu, varēja palīdzēt izpildīt Vestarda tētis. Bet ar vecāku ieguldījumu vēl nepietiek. Lai sasniegtu izcilību, bērnam jāatrod sava interese, savs kaifs tajā jomā, uz kuru vecāki viņu virza. Nevis tāpat vien – es to daru, jo vecāki apgalvo, ka kaut kad tas būs svarīgi, ka, piemēram, spēlēju klavieres. Kā to veicināt? Bērnam nevis jāmēģina iestāstīt, bet jādod iespēja izjust, ka šī viņa dzīvē ir svarīga joma, vispār tā ir viņa dzīve, viņa kaislība.

 

DISKUSIJAS DALĪBNIECE: - Muzikāli apdāvināts bērns ir ļoti jutīgs, viņu viegli var sadusmot. Manā ģimenē ir muzikāls četrgadīgs bērns, kurš spēj noklausīties E.Garančas koncertu, bet vakaros viņu piedabūt spēlēt klavieres nav viegli. Kā jūs savu muzikālo bērnu motivējāt no četru gadu vecuma sēdēt pie klavierēm?

 

IVETA ŠIMKUS: - Tiem pieaugušajiem, kas ir blakus, jāpauž savaattieksme, ka tas ir ļoti svarīgi. Jābūt autoritātei, kas spēj pārliecināt bez vārdiem, jābūt tādai gaisotnei mājās, kas spēlēšanu veicina. Mēs dzīvojām ļoti nošķirti. Iespējams, ka tādā vidē augot, bērnam vienā brīdī šķiet, ka visi spēlē klavieres. Jo viņš nezina, ka citi bērni spēlē futbolu, vēl citi - nespēlē neko. Arī skolā arī valdīja gaisotne, kas palīdzēja – vērtība ir tam, ka tu labi spēlē kādu instrumentu, nevis kaut kam citam.

 

Bet jums taisnība, ka bērniem, no kuriem rodas izcili mākslinieki, gēnu kartē jābūt senčiem, kuri... Un tagad es neteikšu – kuri ir bijuši talantīgi, mūziķi, dzejnieki un taml. Jābūt tādiem senčiem, kuru psihe  ir  labila.  Ļoti emocionāliem cilvēkiem, kas visu tver sakāpināti, daudzus jautājumus prot  risināt sevī.

 

Es to negribētu simtprocentīgi apgalvot, bet man šķiet - ja neviens no mums, Vestarda un Aurēlijas vecākiem, nebūtu saistīts ar mūziku, arī tad bērni savu muzikālo talantu varētu izkopt. Kad aizvedām Vestardu uz dārziņskolu, skolotāji uzreiz viņa nekādas īpašas spējas nesaskatīja. Mans uzdevums bija – katru rītu vest Vestardu uz šo skolu. Es nekalu lielus plānus, neloloju milzu cerības.

 

DISKUSIJAS DALĪBNIEKS: - Man īsti negribas ticēt, ka Vestardā, kad viņam bija četri gadi, nemanījāt nekādu muzikālo talantu, tomēr  aizvedāt uz dārziņskolu.

 

IVETA ŠIMKUS: - Tā kā Vestards man bija pirmais bērns, es nezināju, ko spēj vai nespēj bērni četru gadu vecumā. Atceros, ka bija kāda intonatīvi sarežģīta Imanta Kalniņa dziesma, kuru Vestards nodungoja, vēl neprazdams izrunāt vārdus. Tobrīd man šķita, ka visi bērni to tā prot. Tagad, protams, domāju citādi. Bet uz dārziņskolu viņu vedu, lai pati kaut ko darītu viņa labā, bet viņa tēvs varētu palīdzēt attīstīties tieši muzikāli. Klavieres izvēlējos brīdī, kad iedomājos, kā es iešu ar vijoli no Zasulauka stacijas līdz skolai...

 

VILNIS ZARIŅŠ, filozofijas zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis: - Man nedaudz citāda attieksme, kādu iemeslu dēļ cilvēks ko izcilu sasniedz. Tas ir reizinājums. Pirmais reizinātājs, man šķiet, ir iedzimtība. Ja tas ir nulle, rezultāts arī būs - nulle. Ja tas ir nozīmīgs lielums, rezultāts var būt dažāds. Jo tikpat svarīgi ir, kā cilvēks pats vēlas sevi attīstīt, bērnībā – cik ieinteresēts ir iegūt zināšanas. Tas ir otrais reizinātājs. Trešais reizinātājs ir apkārtēja vide -  gan vecāki, gan skola, gan sabiedrība.

 

Ja vecāki, piemēram, nodzēruši smadzenes pirms bērna dzimšanas, tā ir ilūzija iedomāties, ka sameklējot viņam labu skolu, sanāks izcilība.  Turklāt svarīgi ir abu vecāku gēni. Katrs cilvēks, kurš domā par sevis bioloģisko atražošanu, domā arī, kas būs līdzautors šajā procesā.

 

Iedzimtību nevar ignorēt, bet nevajadzētu arī to absolutizēt. Vai ir tāda iedzimta muzikālā apdāvinātība? Ļoti šaubos. Lai cilvēks gūtu labus panākumus, vajadzīga laba dzirde. Bet dzirde nav saistīta ar muzikalitāti, te svarīgs ir ausu jūtīgums. Vēl mūziķim vajadzīga laba muzikālā atmiņa. Bet tā atkal vairāk saistīta ar atmiņu kopumā nevis muzikalitāti. Tālāk. Ja bērns ir ar ļoti jutīgam ausīm un labu muzikālo atmiņu, bet viņam trūkst pacietības strādāt, no viņa tāpat neiznāks izcilība. Pacietību var ieaudzināt, bet ne bezgalīgi. Te atkal nozīme ir iedzimtībai. Ar audzināšanas palīdzību var ievērojami uzlabot tikai to, kas jau ir bērnam dots. Tālāk. Lai izaugtu izcilība, svarīga arī  spēja sadarboties, spēja izjust citu jūtas un spēja rēķināties ar tām.

 

DISKUSIJAS DALĪBNIECE: - Kādam jābūt samēram starp brīvību, kas tiek dota apdāvinātam bērnam, un mērķtiecīgu darbu, kas viņam tiek uzspiests, lai veidotos izcilība?

 

IVETA ŠIMKUS: - Uzskatu, ka primārais ir darbs. Brīvība tajā, ko viņš dara, bērnam jāatrod pašam. Lai izaugtu izcils mūziķis, daudz jāvingrinās, brīvības mūziķa audzināšanā vienmēr ir mazāk nekā psihoterapeiti varētu vēlēties.

 

GUNTA  ANCĀNE: -  Mērķtiecība patiešām ir svarīga īpašība, kuru vecāki kādā mērā spēj veicināt. Bet ir kāds klupšanas akmens – vecākiem lielākoties ir ļoti grūti pieņemt kādu aspektu - nekārtību bērnistabā.  Bet, ja vecāki vēlas, lai bērns kļūst par izcilību, viņš pusaudžu vecumā jau kaut ko mērķtiecīgi mācās, iedziļinās kādos jautājumos un bērnam patiešām ir vienalga, kādā kārtībā  ir viņa istaba. Ja vecāki sāks prasīt, lai bērns katru dienu kārto istabu, mizo kartupeļu u.c, kāda vairs tad izcilība no viņa sanāks? Laiks tiek zaudēts.

 

IVETA ŠIMKUS: - Šī ir medaļas otra puse - jābūt blakus vairākiem cilvēkiem, kas praktiskās lietas paveic izcilības, un arī – topošās izcilības vietā.

 

GUNTA  ANCĀNE: -  Tā jau runā, ka ģēniji dzimstot katrā otrajā paaudzē. Varbūt, ka tā vienkārši sanāk, ka viena paaudze pa vidu aprūpē  ģēnijuJ. Jo kādam noteikti ir jāupurējas, ja blakus ir izcilība.

 

VILNIS ZARIŅŠ: - Tā ir, jo izcilība ir novirze no normas. Viduvējība  - tas ir normālais cilvēks. Man ir četri talantīgi bērni, mans uzvārds gan ir tikai diviem. Viens no puikām kopš bērnības nemitīgi par kaut ko interesējās, man vajadzēja viņam par visu ko atbildēt, kāpēc ir tā vai citādi. Bet saimnieciskas dabas jautājumi viņam tāpat kā man nebija pie sirds. Toties sekmes - izcilas. Tas gan atkal mazliet bojāja raksturu. Kad  jutu, ka dēls kļūst iedomīgs, piedāvāju viņam apgūt papildus svešvalodu. Pēc gada konstatēju, ka to viņš ir apguvis un atkal ir par maz. Piedāvāju mācīties japāņu valodu. Kamēr viņš to apguva, bija tik noslogots , ka togad nedabūja zelta medaļu Vissavienības matemātikas olimpiādē. Viņš mācījās 1. ģimnāzijā, kas tad bija pazīstama ar nosaukumu -  1. vidusskola.

 

DISKUSIJAS DALĪBNIECE: - Man kādu laiku šķita, ka manam bērnam varētu būt intelektuāla apdāvinātība. Interesējos par to, ko dara apdāvināto bērnu skolā, kā ir audzinātas un augušas izcilības ar intelektuālu apdāvinātību. Esmu sapratusi , ka svarīgi ir bērnam, kuru viss interesē, stāstīt un skaidrot visu kontekstā ar procesiem, situāciju pasaulē. Tikai tad bērnam var rasties liela interese par kādu jomu, ja viņš to saredz kontekstā ar citām. Vēl uzskatu, ka ļoti svarīga ir fiziskā veselība. Ja tā nav laba,  pat tad, kad kādā jomā izcilība sasniegta, nav viegli noturēties līmenī.

 

VILNIS ZARIŅŠ: - Man šķiet, ja vecāks ar katru bērnu vismaz vienu vakaru nedēļā, bet - patiesu ar interesi! - padarbojas kopā, gaidāms labs rezultāts.

Manuprāt, Latvijā šobrīd tieši vecāku attieksme visvairāk apslāpē talantus. Ne jau ļaunprātības dēļ vecāku attieksme ir tāda. Mūsu dzīves apstākļi ir tādi, ka vecāki jūtas darba un dzīves nomākti, skolotāji – tāpat. Iedomāties, ka daudziem vecākiem pietiek laika intereses ar bērniem nodarboties, īpaši, ja ar viņiem pašiem bērnībā neviens nav nodarbojies, ir naivi.

 

DISKUSIJAS DALĪBNIECE: - Tajā pašā dārziņskolā jaunākajās klasēs tagad konkurss ir divi  uz vienu vietu. Kāpēc nav konkursa? Vecāki nav gatavi tam darbam, kas būs jāiegulda. Mēs ģimenē abiem bērniem sākām viņu muzikālo izglītošanu no četru gadu vecuma. Kopš tā laika  man vairs savas privātās dzīves nav. Nesaprotu, ka var tikt galā ar divu bērnu izglītošanu un vēl veltīt laiku sev. Jo – pēc darbadienas sākas kopīga spēlēšana ar abiem bērniem, kas ilgst līdz gulētiešanas brīdim. Domāju, ka aiz jebkura izcila mūziķa  stāv vecāku darbs. Tas ir atslēgas vārds. Aiz Mocarta stāv tēvs Leopolds Mocarts, aiz Rahmaņinova stāv mamma. Un tā – aiz katras izcilības kāds stāv, kurš ieguldījis milzīgu darbu.

 

IVETA ŠIMKUS: - Divus bērnus vienlaikus es nebūtu spējusi izvadāt uz dārziņskolu. Kad gaidīju Aurēliju, Vestards jau pats brauca uz skolu. Arī materiāli divus bērnus vienlaikus mēs nebūtu varējuši izglītot.

 

GUNTA ANCĀNE:  - Diskusijā ieskanējās, ka tas, kas vecākiem noteikti jāpaveic, lai mums būtu vairāk izcilību – jāuzliek augsta latiņa bērniem un sev pašiem. Varbūt to neizdosies pārlēkt, bet, ja latiņa vispār nebūs uzlikta, tad pilnīgi noteikti neizdosies. Stāsts ir par to – ja bērns sāk iet vietējā mūzikas skolā, vai tuvākajā vispārizglītojošajā skolā, viņa sapnis ir - kaut kad iestāties dārziņskolā vai 1. Ģimnāzijā. Bet, ja bērns jau uzreiz ir aizvests uz  dārziņskolu, viņš savus sapņus var celt augstāk, raudzīties tālāk aiz apvāršņa. Man šķiet, vecāku nostāja ir pamatu pamats, fundaments, lai mūsu vidū izaugtu izcilības. Liels paldies diskusijas dalībniekiem un jo īpaši – mūsu viesiem Ivetai Šimkus un Vilnim Zariņam.
 
 
* Emīla Dārziņa mūzikas skola