Kādēļ slimoju vairāk nekā citi?

 

 

Pēdējos gados arvien biežāk pie psihoterapeita pēc palīdzības nāk cilvēki ar somatoformiem un hipohondriskiem traucējumiem. Par somatoformiem traucējumiem tiek runāts tajos gadījumos, kad psihisko faktoru ietekmē rodas fiziska slimība,  bet hipohondrija ir paaugstināts bažīgums par savu veselību, pārspīlēti bieža griešanās medicīnas iestādēs pēc palīdzības, kas būtisku veselības stāvokļa uzlabošanos nerada.

 

Somatoformu un hipohondrisku traucējumu gadījumā ģimenes ārsts pacientam iesaka konsultēties ar psihoterapeitu, jo ilgstošā izmeklēšana, ārstēšanās pie dažādu specialitāšu ārstiem nav devusi cerēto, proti, veselības nav uzlabojusies. Tas nozīmē, ka atkal ir tās pašas mokošās sūdzības (sirds simptomi – ritma traucējumi, sāpes, paaugstināts asinsspiediens, elpas trūkums; gremošanas traucējumi – peptiska čūla; reimatiskie simptomi u.c.), atkal ir slikti, ir bažas par veselību, par savu nākotni.

 

Neviļus rodas jautājums – kādēļ es slimoju vairāk kā citi? Pašam nereti ir grūti atbildēt, tomēr ir būtiski sev uzdot šo jautājumu. Ir svarīgi domāt, censties atbildēt un meklēt speciālistus, kuri var atbildēt, palīdzēt.

 

Cilvēki, kuri slimo ar psihosomatiskām slimībām, bieži vien „nejūt”, „nesaskata”, ka aiz paša veselības problēmām ir „paslēpusies” trauksme un  pazemināts garastāvoklis, depresija. Cilvēks vērš uzmanību tikai uz fiziskās slimības simptomiem, nesaredz, iespējams, maskētu depresiju, kas attīstījusies lēni, pašam nemanot. Depresijas provocējošie faktori var būt lieli zaudējumi pagātnē, īpaši tuva cilvēka nāve, nozīmīgas stresa situācijas darbā, ģimenē.

 

Ko darīt, lai dzīvi tik ļoti nenomocītu veselības problēmas, lai varētu priecāties? Atbilde ir vienkārša – mainīt savu domāšanu, attieksmi pret slimību. Lai gan atbilde vienkārša, to paveikts dzīvē nav tik vienkārši – tomēr tas ir iespējams. Lielu atbalstu, palīdzību var sniegt psihoterapeita apmeklējumi. Sarunas ar speciālistu ir iespēja mācīties apzināties savu depresiju, pieņemt to, nevis noliegt. Profesionāla palīdzība ir iespēja noskaidrot, ko pats cilvēks domā par slimību, kāpēc tā radusies, pēc kāda emocionāla konflikta tā saasinās, vai ir kādi citi cēloņi, kāpēc tā atkal atkārtojas, kā pārvarētas iepriekšējās slimības izpausmes, ko darīt, lai turpmāk mazāk ciestu no slimības.

 

Sarunās ar psihoterapeitu cilvēks uzzina daudz jauna par sevi, piemēram, ka ikdienā var būt viegli ievainojamas, bet vārdos to nevar pateikt. Sarunās mēdz atklāties, ka personai ikdienā ir daudz baiļu, spriedzes, agresivitātes. Sevis iepazīšana ļauj labāk izprast savas emocijas, palīdz pazīt slimību.

 

Ja depresīvā simptomātika, piemēram, trauksme, miega traucējumi, ir stipri izteikta, ir grūti adaptēties dzīvei. Šādos gadījumos psihoterapeitam ir iespēja izrakstīt medikamentus – antidepresantus, kuri „dod” atvieglojuma sajūtu, tādējādi palīdzot vieglāk runāt par agrāk pārdzīvotām sāpēm, vilšanos, zaudējumiem. Psihoterapeita palīdzība ir iespēja saprast, ka bezspēcība, kas paslēpta pagātnes pārdzīvojumos, var likt sevi manīt arī šodienā. Ikvienam var palīdzēt. Svarīgākais – nenobīties.
 
 
Rakstu ir sagatavojis RSU Psihosomatikas klīnikas ārsts dr. Ieva Reiktere, pārpublicēšanas gadījumā atsauce ir obligāta.