Kas vainas ziemai!

 

Asoc.prof. Gunta Ancāne

Žurnāls „Latvijas ārsts", 2011 decembris

 

Man ziema patīk. Lai arī ir auksts, tumšs un šķiet tik pašsaprotami uz ikdienišķo „Kā Tev iet?" atbildēt ar: „Ir ziema..."

 

Šajā strauji mainīgajā laikā, kad diena paskrien interneta pieslēguma paātrinājumā, vajadzību saritināties čokuriņā, piespiesties kaut kam vai kādam, lai sasildītos, bieži neiecietīgi uztveram kā vājuma pazīmi, kas kā sezonāls vīruss piezogas un noliek cilvēku pie vietas. Bet varbūt viss ir tieši otrādi - rokas salst, lai kāds tās sasildītu, laternu stundas ir garākas, lai ļautos apcerīgumam un sarunām par dzīves jēgu, drusku piebremzētu savu personīgo vāverriteni un izvērtētu, kas ir un kas nav skriešanas vērts.

 

Ziema ir uzstājīgs atgādinājums, ka joprojām esam daļa no dabas. Vēl pirms 100 gadiem tas bija laiks, kad līdz ar visu pārējo dzīvo radību arī cilvēks varēja atvilkt elpu no lielajiem darbiem, atjaunot spēkus un nobriest pavasarim. Lai arī cik atšķirīgs no mūsdienām neliktos tā laika dzīves ritms, darba tikumi un likumi, tā vien šķiet, ka šodien brīžiem vairs īsti netiekam līdzi sevis pašu radītajai realitātei. Ziemā ir kaut kas pirmatnējs, bet tajā pašā laikā arī ļoti nomierinošs. Tas ir laiks, kad varam atvēsināt prātu un sasildīt dvēseli, vienkārši vērojot, kā krīt sniegs.

 

Vai esat pamanījuši, ka ziemā ainava izplešas - var redzēt tālāk un skaidrāk? Saplūstot zemes un debesu baltumam, skatienam izzūd apvāršņa līnija. Tas ir brīdis, kad varam vairāk pievērsties sev, ieklausīties izjūtās un izdomāt neizdomāto. Arī daba cilvēku uzrunā pusbalsī, ir mazāk lietu, kas novērš uzmanību, mazāk vilinājuma paspēt un izdarīt visu. Laiks, kad sakārtot lietas ap sevi un sevī, ticēt pasakām un iemainīt stresu pret svaigu sniega piku aiz apkakles.

 

Cilvēkus mēdz salīdzināt ar gadalaikiem. Tas, lūk, mūžīgais optimists Jāņu nakts krāsā. Sievietes briedumu saucam par rudeni košu. Ziema? Tai piemīt kaut kas no lēnprātības un vecu ļaužu gudrības. Un arī kaut kas no bērnišķīgā ļaušanās prieka - noķert un izgaršot sniegpārslu uz mēles, iegāzties kupenā vēkšpēdus. Ziema ir romantiskākais no gadalaikiem ar rīta saules ķircināšanos kristālu atspulgos un leduspuķu bildinājumiem logos.

 

Tikai ziemā mums ir ļauts uz zemes vēl joprojām atklāt jaunus kontinentus, brienot pa baltu sniega klajumu, kur neviens cits vēl nav atstājis savas pēdas. Pirmatklājēja prieks. Bezgalīgas tīrības sajūta. Nekā lieka.

 

Sniegs pasaulei piešķir noapaļotas formas, nogludina visus asumus un nesmukumus. Ir sajūta, ka arī cilvēkiem mazāk velk uz kašķiem un nemieriem. Kā Margaritas Stārastes zīmējumos, kuros ir tik daudz mīļuma un siltuma.