Paciente K. - hroniskas muguras sāpes, galvas trīce, sāpoša potīte, atraidījums un vientulības izjūta

K. ir nedaudz pāri 50 gadiem, pašlaik viņa ir audzinātāja bērnudārzā. Pirms 10 gadiem parādījās muguras sāpes un galvas trīce, bet pirms viena gada - sāka sāpēt potīte. Lai atrastu veselības problēmu cēloni, tika veikti daudzi izmeklējumi, tomēr nekādas patoloģijas netika atrastas. Neirologs muguras un potītes sāpēs saistīja kopā, tomēr arī viņa noteiktā ārstēšana nepalīdzēja.

Ārsts-psihoterapeits - speciālists psihosomatiskajā medicīnā, uzsākot sāpju iemeslu meklējumus, veica psihosomatisko anamnēzi jeb ievāca ziņas par pacienti. Anamnēzes laikā noskaidrojās, ka jau 10 gadus ilgušās muguras sāpes un galvas trīce sākās laikā, kad smagi saslima K. otrais vīrs, bet potītes sāpes parādījās pirms gada - sava dēla kāzu dienā.

Šķetinot K. dzīvi, atklājās, ka viņa vienmēr jutusies atraidīta, jutusies „slikta". Atraidīšana sākusies ar vecākiem. Māte - valdonīga sieviete - pret meitu izturējusies ļoti kritiski, savu attieksmi gan dēvējot par „analizējošu", mātei savā meitā vienmēr kaut kas nepatika. Arī tēvs pēc dabas bija valdonīgs cilvēks, kurš pieprasījis absolūtus panākumus. Ja panākumi bija, tad meita no viņa puses tika mīlēta un atzīta par labu. Šīs ģimenes pamatvērtības bija statuss, nauda, vara, savā ziņā arī bagātība, un meita vēlējās no tā visa aizbēgt.

Tajā laikā, kad K. bija tikko sasniegusi pilngadību, iespēja aizbēgt no mājām tika saskatīta precībās. Viņa apprecēja sabiedrībā zināmu cilvēku - tādu, kas atbilda K. ģimenes ārišķīgajām vērtībām. Vīram parādījās mīļākās un dažādas draudzenes, un viņš sievu pameta - kad K. gaidīja dēlu. Paciente bija piedzīvojusi tēva un mātes atraidījumu, tagad viņu atraidīja arī vīrs.

K. otrs vīrs bija 15 gadus vecāks. Viņš bija cilvēks, kurā K. atrada kādu, kurš varēja par viņu parūpēties un mīlēt. Bet vīrs smagi saslima un pēc pāris gadiem nomira, savā ziņā K. atstumjot. Šajā laikā parādījās gan muguras sāpes, gan galvas trīce. Vīra slimības laikā K. atkal bija tā, kura rūpējas par citiem - slimo vīru un dēlu. Vīram nomirstot, sajūtas bija divējādas. No vienas puses - bēdas, bet, no otras puses - atvieglojums, ka beidzot būs iespēja kaut nedaudz atpūsties no visām rūpēm.

Pēc mēneša saslima K. mamma, kura, jau vesela būdama, bija valdonīga un ar visu neapmierināta sieviete. Tas bija cilvēks, pret kuru K. izjuta gan pieķeršanos, gan dusmas un pat naidu par mūždien dzirdēto kritiku. Māte bija jākopj, jau atkal nebija laika atpūsties un parūpēties par sevi, muguras sāpes bija kļuvušas hroniskas.

K. prieks un iespēja dzīvot mierīgi bija viņas dēls. Viņš bija iespēja „atvilkt elpu". Pienāca viņa kāzu diena. Jau atkal K. sadzīvoja divējādas izjūtas - gan prieks par sava bērna laimi, gan skumjas par tuvā nākotnē saredzamo vientulību. Šis iekšējais, bet neapzinātais pārdzīvojums pārvērtās par simptomu - sāpēm potītē. Ironiski, bet sāpes pirmo reizi parādījās tieši dēla kāzu dienas rītā. Tās bija tik stipras, ka pēdu pielikt pie grīdas nebija iespējams.

Dēla kāzu dienā K. seja bija sāpju pilna. Visi saprata K. sāpes potītē, kas ļāva kāzās piedalīties vien mazu brīsniņu, bet īstenībā sāpēja „dvēsele" par drīzo vientulību. Sāpes bija veids, kā tikt prom no K. tik traumatiskās vietas - dēla kāzām jeb vientulības sākuma.

Psihoterapijas mērķis nav palīdzēt sasniegt cilvēka dzīves mērķus. Psihoterapijas mērķis ir atrast to, kas apturējis cilvēka izaugsmi un attīstību - lietām, kas ved uz dzīves mērķu sasniegšanu. Un mērķis ir šo šķērsli pārvarēt. Pašlaik K. ir atklājusi, kas ir viņas šķērslis ceļā uz saviem mērķiem, - mūžīgs atraidījums un rūpes par visiem citiem, nevis pašu, kas pārvērties hroniskās sāpēs un galvas trīcē.