Krīzes psihoterapija - psihosomatisko simptomu un slimību profilakse

 

Dr. Inga Pētersone,

psihoterapeite / psihosomatiskās medicīnas speciāliste

RSU Psihosomatiskās Medicīnas un Psihoterapijas klīnika


Paciente A., 35 g., trīs bērnu māmiņa, jaunākajam bērnam 2 gadi. A. sūdzas par pieaugošu trauksmi, bezmiegu, koncentrēšanās grūtībām, biežām saaukstēšanām. Simptomi sākušies aptuveni pirms pieciem mēnešiem. A. nobiedējušas nesenās atkārtotās spēcīgās panikas lēkmes. A. viena tiek galā ar visiem pienākumiem, kamēr vīram jādodas peļņā prom uz ilgāku laiku. Pirms gada pēkšņi nomira tēvs. A. rūpējusies par saimes darbiem, lai atbalstītu savu māti, apspiežot asaras un nepieciešamību sērot par labu pārējiem.

 

Psihoterapijā A. apzinās zaudējuma jūtas, piedzīvojot pārcelšanos, šķiršanos no ļoti tuvām attiecībām ar savu vecāku, radu ģimenēm un vīra prombūtni, par kuru nespēj dusmoties, jo vīrs pelna naudu ģimenei. Sāk sērot, pārdzīvot dziļas un spēcīgas jūtas par tēva zaudējumu, ko nebija spējusi līdz šim.

 

Īpaši pēdējos gados, kad iedzīvotāji piedzīvo dažādas krīzes, bieži var novērot, ka pēc grūtas dzīves situācijas viss „it kā pāriet", tomēr vēlāk  cilvēkam parādās somatiski simptomi. Ārstiem ir svarīgi atpazīt pacienta dzīvē krīzi un tās radītos psihosomatiskos traucējumus, lai mudinātu pacientu saņemt adekvātu krīzes psihoterapiju.

 

Emocionāls krīzes stāvoklis ir dzīves apstākļu radīts sāpīgs pārdzīvojums, kuru dēvē arī par traumatisku krīzi. Tā cilvēkam rodas dzīves situācijā, kurā cilvēka iepriekšējā pieredze un līdzšinējie reakciju veidi nav pietiekami, lai pārvarētu aktuālo situāciju. Notikums spēcīgi ietekmē cilvēka psihes stabilitāti, psihes spējas pārdzīvot notikušo un funkcionēt var tikt nopietni traucētas. Līdzīgs emocionālais stāvoklis novērojams personības attīstības krīzes gadījumos, kad notiek dabisks dzīves vērtību pārorientēšanās process.

 

Traumatisko krīzi izraisa dzīves situācijas, kurās piedzīvojam zaudējumu vai nelaimes gadījumu. Krīzē nonāk gan tie, kurus notikušais ietekmē tieši, gan arī notikušās nelaimes aculiecinieki.

 

Zaudējums skar ārējā pasaulē kaut ko tādu, kas cilvēkam ir ļoti nozīmīgs. Zaudē bērnu, tuvu cilvēku nāves gadījumā vai šķiroties. Krīzi izraisošu zaudējumu rada aborts. Arī darba, īpašuma, naudas uzkrājumu, mīļa dzīvnieka zaudējums var izraisīt krīzes reakcijas. Zaudējot ķermeņa daļu, piemēram, sievietēm mastektomija, dzemdes ekstirpācija, balsenes izņemšana, vīriešiem penis amputācija var būt iemesls nopietnai krīzei. Krīze var rasties arī no draudiem kaut ko zaudēt, piemēram, gaidot uz tiesas lēmumu, kur liktas uz spēles lielas vērtības. Arī, uzzinot par slimības diagnozi ar nopietnu prognozi, piemēram, HIV infekciju vai onkoloģisku saslimšanu.

 

Krīzes psihisko stāvokli var izraisīt tādi ārējie notikumi, kas attiecas uz normālu dzīvi, bet kas var kļūt pārmērīgi apgrūtinoši, piemēram, bērna piedzimšana, darba dzīves atsākšanās, darba apstākļu maiņa, pensionēšanās, novecošana. Notikusī pārmaiņa ienes jaunas vērtības dzīvē, tomēr agrāko vērtību zaudējums prevalē pār situāciju. Cilvēka subjektīvais pārdzīvojums bieži maz saskan ar to vērtības izjūtu, ko zaudējumam piešķir citi cilvēki. Pašcieņas zaudējumu cilvēks izjūt, piedzīvojot skandālu, publisku neizdošanos un kauna pilnās situācijas, piemēram, zaudējot cīņu par kādu augstāku amatu, kam veltītas ļoti lielas cerības, vai uzzinot, ka partneris kļuvis neuzticīgs, turklāt citi to zinājuši jau sen.

 

Krīze ir dabiska reakcija uz ārkārtas situāciju, tomēr krīzes dabiskajā gaitā iespējamas individuālas atšķirības un sarežģījumi, kuri var rasties jau krīzes akūtajā fāzē.

 

Akūtajā fāzē cilvēks ārēji var šķist neskarts, tomēr aiz fasādes ir apmulsuma stāvoklis ar nelielu apziņas lauka ierobežojumu un uzmanības sašaurināšanos, nespēju izprast ārējās ietekmes un dezorientāciju. Šim stāvoklim var sekot vai nu tālāka atrautība no apkārtējās pasaules vai ažitācija un hiperaktivitāte. Parasti ir paniskas trauksmes veģetatīvās izpausmes. Loti spēcīgu, negaidītu traumatisku notikumu gadījumos šoks var būt tik liels, ka cilvēkam parādās apjukuma stāvoklis ar orientēšanās nespēju, neadekvātiem afektiem, iracionālu rīcību. Reaktīva psihoze var parādīties vairākas dienas pēc notikuma.

 

Akūtā fāze ātri pāriet pēc stundas vai dienas reakcijas fāzē, kad emocionālās sāpes izlaužas visā savā plašumā. Šī fāze var ilgt no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem. Cilvēks var izjust veselu emociju kopumu: trauksmi, bezspēcību, dusmas, sēras, pamestības, atstumtības izjūtu, kaunu, pazemojumu, vainas izjūtu. Tās pavada nogurums, apetītes trūkums, sāpes krūtīs, trīce, drebuļi, svīšana, elpas trūkums, galvassāpes, hipertensija, bezmiegs, reibonis, slikta dūša, vemšana, caureja. Cilvēki izjūt grūtības koncentrēties, pieņemt lēmumus, palēninātu domāšanu, atkārtotu, uzmācīgu notikuma atdzīvošanos atmiņās, pagātnes uzplaiksnījumus, murgainus sapņus, kas rodas pretstatā ilgstošam emociju sastinguma stāvoklim. Bieži vien negribas satikt apkārtējos cilvēkus, ir reakcijas trūkums pret apkārt notiekošo, anhedonija, cenšanās izvairīties no tādām darbībām, kas atgādina psihotraumu. Pāreju no reakcijas fāzes uz nākamo - risināšanas fāzi sarežģī spēcīga trauksme un/vai nomāktība. Var attīstīties posttraumatiskais stresa sindroms.

 

Krīzes dabiskajā gaitā pamazām sākas problēmu risināšana un rodas izpratne, tāpēc emocionālās sāpes var atvairīt uz īsāku vai ilgāku laiku un ieiet risināšanas un izpratnes fāzē, kas ilgst no pusgada līdz gadam un tad pārorientēšanās fāzē. Tomēr var būt depresīva reakcija un/vai trauksme, sajūta, ka nespēs tikt galā, plānot uz priekšu, vai turpināt darboties pašreizējā situācijā, kā arī nespēja veikt ierastos ikdienas darbus. Var būt uzvedības traucējumi, epizodiska alkohola, narkotisko vielu lietošana. Iespējami psihosomatiski simptomi.

 

Sarežģījums ir arī vāji atrisinātas traumatiskas krīzes, kad sēras ,,iekapsulējas,,. Ārēji cilvēks šķiet it kā būtu visu labi pārcietis. Tomēr pēc tā, kas ir noticis, nekas vairs nav īsti saistošs, jūtas vientuļš. Vienīgā redzamā pazīme tam, ka viss vēl nav kārtībā, ir psihosomatiski simptomi, piemēram, sāpes krūtīs, augsts asinsspiediens, dismenoreja, vispārēja trauksme, malignizācija.  Nereti traumatiskais notikums ir noliegts vai atbīdīts. Izpratne, ka traumatiskajam notikumam un tā radītajam emocionālajam stāvoklim ir nozīme psihisko un psihosomatisko simptomu izcelsmē, ļauj ārstam izvēlēties īstos vārdus, lai nosūtītu un motivētu pacientu doties pie ārsta psihoterapeita, psihosomatiskās medicīnas speciālista.

 

Savlaicīgi saņemta krīzes psihoterapija ne tikai atvieglo krīzes simptomus un gaitu, bet ir būtiska psihisko simptomu (trauksmes neirotiskie simptomi, depresija) un somatisko traucējumu profilaksei. Nereti ilgu slimības atvaļinājumu piešķiršana, tikai psihofarmakoloģisko medikamentu lietošana pacientu nemotivē risināt krīzi un sarežģījumus, bet nosaka simptomu stabilizēšanos un rada slimības sekundāro ieguvumu.

 

Turklāt labi atrisināta krīze ir svarīga iespēja cilvēkiem sasniegt emocionālu briedumu.