Latviešu sprīdīši iziet lielajā pasaulē laimi meklēt. Tas ir peļami vai slavējami? Un – kur ir laimīgā zeme?

 

Katru mēnesi klīnikā notiek Kultūras pēcpusdienas, kurās ārsti psihoterapeiti, kolēģi no dažādām medicīnas sfērām, studenti, inteliģences pārstāvji, žurnālisti un interesenti diskutē par sabiedrībā aktuālām tēmām!

Informācija par nākamo Kultūras pēcpusdienu šeit!


MĒNEŠA TĒMA: Latviešu sprīdīši iziet lielajā pasaulē laimi meklēt. Tas ir peļami vai slavējami? Un - kur ir laimīgā zeme?


Pamāte bargi un pavēloši. Nu, kas ir ar karotēm? Vai drīz būs gatavas?

Sprīdītis. Būs, būs.

Pamāte draudoši. Nu palūko, ja nebūs gatavs.... Bet tu jau esi ar kruķi kruķējams... Nevaru nemaz izprast, kam man tāds krusts ar tevi uzlikts.

Sprīdītis. Kas ta par krustu. Laižat tik mani projām, un tad nebūs krusta..."*

Puse (48%) aptaujāto Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem emigrāciju uzskata par vienu no nozīmīgākajām problēmām, ar kurām šobrīd saskaras Latvija. 74% uzskata, ka bezdarbs ir viena no nozīmīgākajām problēmām.** Un tā cieši saistīta ar emigrāciju.

Gan dažādi objektīvi iemesli, gan cerības un fantāzijas liek cilvēkiem masveidā aizbraukt no Latvijas. Vai viņi atgriezīsies, kad kļūs pieredzes bagātāki un bagātāki arī materiāli? Varbūt esam viņus zaudējuši uz visiem laikiem? Par to palicējiem ir daudz neskaidrību, baiļu, bažu un parasti sarunas beidzas ar cerību, ka gan jau viņi atbrauks atpakaļ un viss beigsies labi. Aprīļa Kultūras pēcpusdienā, kuru vadīja klīnikas pieredzējušākie psihoterapeiti, slēpšanās no realitātes (kaut kā viss beigsies labi) nenotika - diskusijā kā pamatdoma izskanēja atziņa - cilvēkam laimīgā zeme ir tur, kur viņš jūtas labi - saprasts, vajadzīgs, atbalstīts, mīlēts. 


1. STEREOTIPS: AIZBRAUC LŪZERI

Diskusijas dalībniece, 1.kursa studente: „Daudzi mani skolasbiedri aizbraukuši, lai kaut ko jaunu uzzinātu, iegūtu pieredzi. Bet tikpat daudzi aizbraukusi tikai tādēļ, ka uzskata - aizbraukt no Latvijas - tas ir  labāk nekā palikt šeit. Bet jau tagad stāsta, cik tur viss slikti. Kad kādam prasu, vai tad brauks atpakaļ, atbilde ir: „Protams, nē!" Man ir izjūta, ka daudzu aizbraukušo jauniešu dzīvē, viņos pašos nekas nav mainījies - tādi paši neapmierināti ar visu. Tikai nokļuvuši citā vietā."

Diskusijas dalībniece, 1.kursa studente: „Daudzas meitenes pēc skolas ir ar mieru piekrist fiktīvām laulībām ar cilvēkiem, kas vēlas iegūt ES pilsonību. Precas ar indiešiem, dara daudz trakākas lietas. Zinu meiteni, kura 12.klasē sīki izplānoja, kā tiks darbā striptīza klubā Londonā. Skolu beidzot daudziem ir liels apjukums. Vecāki spiež, ka jāmācās tālāk, bet ne visi redz jēgu. Aizbraukt - daudziem tas šķiet risinājums, lai sagaidītu, kad kļūs skaidrs, ko darīt tālāk. Katram tas ir citādi, visus vienā maisā nevar bāzt." 

Gunta Ancāne, asociētā profesore, klīnikas vadītāja: „Emocionālās krīzes brīdī cilvēkiem raksturīgas fantāzijas, ka visu var atrisināt ar naudu, jāsapelna nauda - tad viss dzīvē būs labi. Diemžēl nākas vilties. Jo patiesās problēmas tiem, kas uzsvaru liek uz materiālām vērtībām, ir tādas pašas kā Sprīdītim Annas Brigaderes lugā. Šie cilvēki savā ģimenē, savās mājās nejūtas labi. Nejūtas saprasti, atbalstīti. Sprīdīti visu laiku kritizēja Pamāte. Anna Brigadere lieliski iezīmējusi, kā veidojas depresīva personības struktūra. Lai tā izveidotos, vajag daudzas reizes teikt - tu esi vainīgs pie tā un tā, tu esi tiks slikts, tu esi pelnījis sodu." 

Agita Lazdiņa, ārste, klīnikas direktore: „Tas gan man šķiet provokatīvs apgalvojums, ka Sprīdītim ir depresija. Viņam vismaz bija mērķis sapelnīt lielo naudu, pārnākt mājās un uzcelt pili. Runājot ar tiem, kas aizbraukuši strādāt viszemāk prestižos darbus, esmu sapratusi, ka daudziem nav pat sapņa, kura vārdā viņi strādā."

Inga Pētersone, ārste psihoterapeite: „Sprīdītim bija liela pārliecība, ka viņš visu var, viņam viss izdodies. Šāda pārliecība, kā sava veida aizsardzība, raksturīga cilvēkam ar zemu pašvērtību. Daudziem aizbraucējiem dzīve tik labi nesakārtojas, kā viņi bija iztēlojušies. Daudzi, kas nav aizbraukuši tūlīt pēc skolas, gadiem dzīvo šķirti no saviem bērniem. Vai tādos apstākļos cilvēks var justies piepildīts? Veikt viszemāk prestižos darbus aizbrauc arī tādi, kam ir vairākas augstākās izglītības. Patiešām - uzņēmība nav saistīta ar izglītību, bet pašapziņu. Skumji, jo daļa no aizbraucējiem dzird savu iekšējo soģi, dzird to, ko pieraduši dzirdēt ko mazotnes - sodošu, vainojošu toni." 

Solvita. Diskusijas dalībniece: „Pieredze liecina, ka Anglijā un Īrijā latviešus uzskata par ļoti labiem strādniekiem, čakliem un izpildīgiem, Manuprāt, kopumā izkristalizējas, ka latvieši ir labi melnā darba nevis augsti kvalificēta darba darītāji. Tas varētu būt stāsts par tendenci uz zemu pašvērtējumu Latvijas sabiedrībā. Trūkst ticības sev, trūkst ambīciju."     

Jānis Bankovičs, tekstilmākslinieks un uzņēmējs: „Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Ja nerunājam par jauniešiem, un tiem, kas aizbrauc darīt melnos darbus, bet labiem profesionāļiem, aizbraukšanas iemesli ir ļoti skaidri. Ja citā valsti piedāvā lielāku atalgojumu, dzīvi sakārtotākā sabiedrībā, ir taču grūti turēties pretim kārdinājumam. Ārējie motivējošie kanāli - mediji, reklāmas u.c. visu laiku mudina tiekties pēc patērētāju sabiedrības vērtībām. Iespējams, ka palicējos rūgtumu pret aizbraucējiem rada tas, ka šeit dzīvot kļūst arvien dārgāk. Jo - daudzu aizbraucēju vecāki un bērni paliek šeit. Viņu vajadzībām tiek tērēta nodokļos samaksātā nauda, kuru jāsapelna darbaspējīgajiem palicējiem. No aizbraucējiem nodokļu nauda valstī taču neienāk. Mums jau šobrīd tas ir par smagu."


* 2. STEREOTIPS: LAIMĪGĀ ZEME IR MĀJĀS! 

Gunta Ancāne: „Mūsu literatūrā vienīgais tēls, kas ir pasaulē gājējs, atgriežas atpakaļ, jo uzskata, ka mājās ir vislabāk. Vai tā var tīru sirdi teikt, domājot par šābrīža situāciju Latvijā? Vai stereotipi, kurus radījusi luga par Sprīdīti, nebūtu pārskatāmi? Sprīdītis ir bārenītis, kuram allaž trūcis atbalsta. Tāpēc svarīgi saprast - cik lielā mērā viņa secinājumu, ka vislabāk ir mājās, noteica tas, ka viņš patiešām to secināja, iegūstot pieredzi ārpus mājām, cik lielā mērā tas, ka viņš bija  mazs zēns, kurš audzis bez vecākiem un ticis emocionāli traumēts?" 

Inga Pētersone: „Zemapziņā arī valsts cilvēkiem asociējas ar māti. Šobrīd Latvijā - ar  vainojošu māti. Mums katram visvairāk vajadzīgs kāds, kas atbalsta, saprot, izturas labi. Gan ģimenē, gan valstī. Jūtot atbalstu, cilvēks spēj atklāt sevī labo, nepazemina sevi. Dzirdot pozitīvo, atplaukst, atdzīvojas."

Diskusijas dalībniece, jauniete: „Jūtos laimīga šajā zemē. Eiropas Savienības projekti jauniešiem piedāvā lieliskas iespējas. Neesmu izcilniece, bet nemitīgi atrodu, kā sevi realizēt. Kam jābrauc prom, tie lai brauc. Es meklēju domubiedrus Latvijā. Un viņu ir daudz, viņi ir fantastiski. Es zinu, ka vecākiem cilvēkiem ir bijuši grūti laiki šajā zemē, bet  negribu interesēties par vēsturi. Dzīve ir par īsu, lai iedziļinātos pagātnē. Es izvēlos savus kanālus, kas sniedz to informāciju, kuru vēlos dzirdēt un dzīvoju šodienā. Tā ir mana bagātība - šodiena un šī zeme."

Ilze Olšteina, žurnāliste: „Pirms vairākiem gadiem biju stereotipu varā, ka braukt prom no Latvijas nav labi. Un - ja kāds aizbrauc, viņam jāatgriežas. Mani stereotipi sabruka, sekojot līdzi kādam aizbraukšanas stāstam. Tie bija divi jauni cilvēki, kas abi strādāja savā profesijā  - šoferis un pārdevēja. Dzīvoja fermas mājā ciematā netālu no kādas mazpilsētas, audzināja mazuli. Un, abi strādājot, nespēja iztikt - nepietika ar ko samaksāt par komunālajiem maksājumiem, nepietika naudas salabot par ko veco mašīnu. Viņi pārcēlās uz Vāciju un sāka strādāt tajos pašos darbos - šoferis un pārdevēja. Jau pēc trim nedēļām viņi bija atrisinājuši visas savas eksistenciālās problēmas - viņiem pietika ēdienam, drēbēm, dzīvokļa īrei, mašīnai. Tie paši cilvēki, tos pašus darbus darot, tikai pēc nepilna mēneša bija spējīgi normāli dzīvot, nevis kulties ar parādiem. Latvijā ir daudzi darbi, kuros strādājot pilnu slodzi, nav iespējams nopelnīt iztikai. Tas ir pazemojoši, tas nav normāli." 

Agita Lazdiņa: "Tas ir slavējami, ja cilvēki brauc ārpus valsts izglītoties, iegūt pieredzi. Ja šis process būtu divpusējs - daļa Latvijas iedzīvotāju aizbrauc, bet cilvēki no citām zemēm brauc pie mums, viss būtu lieliski. Ir ārvalstnieki, kas labprāt dzīvo šeit. Jo, salīdzinot ar daudzām Eiropas galvaspilsētām, Rīga ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot. Tikai - iebraucēju salīdzinot ar aizbraucējiem ir ļoti ļoti maz." 

* 3 STEREOTIPS. VIŅI ATGRIEZĪSIES

Jānis Bankovičs: „Valdība apspriež divus risinājumus - ievest darbaspēku, piemēram, no Baltkrievijas, vai tomēr mēģināt uzrunāt un mēģināt dabūt atpakaļ daļu no aizbraukušajiem. Domas dalās. Lietuvā jau tagad katru gadu asimilējas aptuveni 10 000 baltkrievu. Bet lietuviešiem krievu valoda nav dominējošā, viņiem nav šī riska - pazust pašiem. Mūsu aizbraucēji attīstītākajās Eiropas valstīs ir ļoti vēlami. Ja gribam, lai viņi atgriežas, kaut kas ir jāmaina attieksmē. Arī vidējā profesionālā izglītība jāattīsta, lai jaunieši, kuri varētu būt labi amatnieki, neietu mācīties uz vidusskolu, bet pēc tam nezinātu, ko darīt." 

Gunta Ancāne: „Kur tad radās Sprīdīša pasaulē došanās ideja? No nenormālās dzīves. Normāla dzīve bērnam ir, ja viņam ir mamma, kas par tevi rūpējas, ka tev ir tētis, kas tevi aizstāv. Sprīdītis piedzīvoja nemitīgu kritizēšanu, prasīgumu, bāršanos. Ja tāda būs valsts attieksme pret cilvēkiem arī turpmāk, daudzi negribēs atgriezties."

Agita Lazdiņa: „Man šķiet, ka aizbraucējos ir liels aizvainojums pret Latvijas valsti. Te to vien dzirdam, ka jāsavelk jostas, jāstrādā vairāk, nesam gana labi neesam izpildījuši visus kritētrijus... Cilvēki nesaņem izpratni un atbalstu". 

Artūrs Utināns, ārsts psihoterapeits: „Domāju ka tie, kas ārvalstīs būs veiksmīgi biznesā, vismaz daļēji atgriezīsies. Bieži brauks uz šejieni,  sirdī būs te. Svešā zemē ir problēmas integrēties sabiedrībā, jo katra sabiedrība ir vairāk vai mazāk noslēgta pēc nacionālā principa. Kad cilvēks jūt, ka naudas beidzot pietiek, pamostas citas vajadzības. Un katrs grib justies pieņemts sabiedrībā, kurā dzīvo. Skumjāk kļūst, domājot par tiem latviešiem, kas kalpo zemeņu laukos, viņu dzīvē nekāda attīstība nenotiek. Bēdīgākais stāsts par mūsu sprīdīšiem pasaulē ir, ja viņi svešā zemē kļūst sabiedrības zemāko slāņu pārstāvjiem."

Egils Mauliņš, ārsts: „Man reizēm patīk reizēm klausīties krievu radio raidījumus, kuros ar lielu mīļumu runā par tiem tautiešiem, kas dzīvo svešumā. Latviešu valodā neesmu dzirdējis šādus raidījumus. Kā gan cilvēki var zināt, ka kādam viņi Latvijā vajadzīgi?" 

Diskusijas dalībnieks, 1.kursa students: „Daudziem jauniešiem ir izjūta - man te nekas neizdosies, nav pat ko mēģināt,  labāk braukt uz ārzemēm. Es domāju, ka viņiem nepieciešams lielāks atbalsts no vecākiem, tad viņi justos drošāk, labāk." 



* Citāts no Annas Brigadieres lugas.


**Pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompāniju LNT maijā veiktais pētījums.