Labestības trūkums attiecībās – emocionālo traucējumu sekas un cēlonis

 

PROFESORE GUNTA ANCĀNE

Priekšlasījums: 2018. gada 9. martā Latvijas Universitātes 76. starptautiskajā zinātniskajā konferencē 

 

 ‘’Labestības trūkums attiecībās – emocionālo traucējumu sekas un cēlonis ‘’

 

Apkārtējās pasaules sakārtojums, struktūra un likumsakarības ir diezgan līdzīgas – vai raugāmies uz neironu tīklu lielā palielinājumā cilvēka smadzenēs, vai uz kosmisko attēlu – jautājums tikai, cik strauji pieaug mūsu zināšanas par to.  

Katra nervu šūna sadarbojas vai saskaras ar desmit tūkstošiem citu nervu šūnu, no kurām katra veido sadarbību ar citām desmit tūkstoš nervu šūnām. Esam vienā lielā sadarbības tīklā, un tad, kad attiecības un sadarbība notiek labi, ir veselība visdažādākajos līmeņos. Nervu sistēmas līmenī tas nozīmē – nervu sistēma labi organizē organisma iekšējo funkcionēšanu un cilvēks jūtas vesels.

Par tām pašām likumsakarībām ir pamats runāt arī cilvēku sabiedrībā. Zinām, ka cilvēku sabiedrība ir hroniski slima tieši sadarbības aspektā – nemitīgi rodas kādas neatrisinātas slimīgas problēmas, kas noteikti nav jāsaprot kā konflikti. Konflikti ir ļoti laba lieta – jo vairāk konfliktu, jo vairāk attīstības. Jautājums ir par to, cik konstruktīvi un jēgpilni tie ir.

Par to var runāt dažādos līmeņos. Būt attiecībās – mēs esam attiecībās un bez attiecībām nevarētu pastāvēt, bet  ko tas nozīmē? Zīdainis tīri fiziski nevar izdzīvot, ja viņš nav attiecībās ar pieaugušajiem. Ir vēl nopietnāk, ja šis mazais bērns nonāk vidē, kur viņam palīdz izdzīvot, piemēram, dzīvnieku vidē. Mauglis tomēr nevar izdzīvot kā personība. Pasaules vēsturē ir bijuši vairāki desmiti maugļu, bet viņi nav kļuvuši par cilvēkiem. Tas ir jautājums, kas daļēji attiecas uz mūsu šodienas aktualitātēm par bērnunamu bērniem. Kādā amerikāņu pētījumā par Rumānijas bērnunamiem gūtie secinājumi ir pārdomu vērti – ir smadzeņu struktūras, kuras attīstās noteiktos attiecību apstākļos līdz gada, divu gadu vecumam, un, ja attiecību nav, tiek kavēta smadzeņu struktūru attīstība. Jautājums „būt attiecībās”, ir svarīgs, lai gan atstāts novārtā, un ļoti labi, ka sākam runāt par to.

Par galveno attiecību aspektu – labestību. Dzīvojam brīnišķīgā laikmetā, un mums ir ļoti daudz iespēju, tuvu tam kā pasakā. Mums katram ir savs burvju spogulītis, varam paskatīties, kas notiek tur, trejdeviņās zemēs, attālumā. Varam paskatīties caur facetime un skype uz saviem radiem, draugiem un kolēģiem tūkstoš kilometru un vairāk no Rīgas, varam sarunāties, un citas jaukas lietas mūsu dzīvē ir kļuvušas par ikdienu. Bet vienas lietas mums nav vai vismaz ļoti pietrūkst, un tā ir labestība. Pieņemu, ka labestība lielā mērā ir tas faktors, kāpēc tik daudzi brauc prom no Latvijas. Daudziem cilvēkiem galvenais arguments, kāpēc neizvēlas braukt atpakaļ, ir citas attiecības starp cilvēkiem jaunajās mītnes zemēs. Tāpēc vien ir vērts par labestību vairāk padomāt.

Labestību var definēt kā cieņu un ieinteresētību. Sevī un otrā vienmēr vienādā daudzumā, bet nekādā gadījumā labestību nav jāmeklē tikai otrā.

Labestība ir īpašība, ko kurš katrs nav spējīgs īstenot. Lai cilvēks spētu būt labestīgs, absolūti nepieciešama ir nobriedusi, psihiski vesela personība. Labestība ir pazīme tam, ka cilvēka psihiskā veselība ir laba. Savukārt, lai cilvēks varētu psihiski nobriest un darīt labestīgas lietas, ir nepieciešama vide, kurā šī labestīgā persona varētu attīstīties. Pirmais, ko jāpiemin, ir pašcieņa. Labestīga vide cilvēkā attīsta pašcieņu. Ja tēvs un māte neskaitāmas reizes dienā jautā, vai tev tā ir labi, vai tu esi priecīga vai priecīgs, arī tad, ja tas, ko es vēlos, nav īstenojams šeit un tagad, bet interese vien par to, kas man patiktu, ko es gribētu, rada milzīgu pašcieņas sajūtu cilvēkā. Te jāuzsver – tas nav psiholoģijas jautājums, tas ir neirofizioloģijas un anatomijas jautājums. Šādā bioķīmiskā stāvoklī esošas smadzenes attīsta noteiktas struktūras. Tādēļ pašcieņu nevar iemācīties. Nevar šodien pēkšņi sajust un apjēgt, ka man trūkst pašcieņas, un tagad es to kaut kā iemācīšos. Pašcieņa ir kaut kas, kas cilvēka smadzenēs rodas anatomiski un fizioloģiski pieredzes rezultātā, kad es jūtu cieņu pret sevi.

Tātad, cilvēks ar pašcieņu, kuram ir šī nobriedusī personības struktūra, ir cilvēks ar mazliet savādāku smadzeņu uzbūvi un fizioloģiju. Un to ir labi saprast, lai mēs nežēlīgā veidā neprasītu paši no sevis vai no citiem cilvēkiem uz rītdienu kaut ko izmainīt. Šīs izmaiņas ir iespējamas, tikai tās prasa laiku.

Visiem zināmā Jaņa Rozentāla gleznas reprodukcija “Zem pīlādža” ir jauks vizuāls piemērs, kā vizualizācija papildina verbālo valodu. Mākslinieka glezna ataino emocionālo vidi, kurā veidojas cilvēka pašcieņa. Te ir mamma, kurai pašas ērtības nav svarīgas, viņa ir iedziļinājusies bērna pasaulē, skatās uz savu bērnu ar mīlestību un vēlmi darīt visu, lai viņas bērnam būtu labi. Mātes būtība un mīlestība vērsta uz to, lai viņas bērns justos priecīgs un laimīgs un varētu augt un attīstīties tā, kā daba to ir paredzējusi.

Lai saprastu starpību starp to, kas ir cieņa un kas ir pašcieņa, iedomāsimies divus cilvēkus – viens ir A un viens ir P. Ja viss ir kārtībā sabiedrībā, tas, ko mēs redzam, ir līdzvērtīgas attiecības. Līdzvērtīgu attiecību gadījumā A, kurš veido attiecības, tās veido ar pašcieņu. A ciena P, bet ne vairāk kā sevi. Ja A būtu kāda patoloģija un problēmas ar pašcieņu, tad izrādot cieņu P, pats nejuzdams pašcieņu, iznāktu tādas sevi devalvējošas attiecības, kas patiesībā ir pazemība, pieglaimošanās, kaut kas cits, arī labā nozīmē, bet katrā ziņā šeit pašcieņas A mazlietiņ pietrūkst. Otrā variantā, kad A vēlas sevi idealizēt un P devalvēt, rodas attiecības, kurās nav cieņas. Savstarpējas cieņas pilnas attiecības dod labumu abiem, kas piedalās šajā komunikācijas procesā.

Ja gribam ar pašcieņu veidot attiecības ar otru cilvēku, tad tiešām ir svarīgi, ka mums katram pašam ir šī pieredze, kad esam jutušies respektēti un cienīti, kad ir bijusi labvēlīga vide. Citādi mums nav ko ielikt attiecībās starp sevi un otru cilvēku. Saņemtā labestība rada pašcieņu, un tieši pašcieņa ir labestības pamatā. Ja otram daru ko labu aprēķina pēc vai tāpēc, ka tas cilvēks kādreiz būs vajadzīgs, tā nav labestība. Pašcieņa ir tad, kad es nevaru citādi. Bez pašcieņas nevar būt krietns cilvēks. Viss, ko mēs saistām ar krietnību – vīrišķība, drosme, uzņēmība, gatavība aizstāvēt savus principus, būt neatlaidīgam – bez pašcieņas nav iespējams.

Amerikas Savienoto Valstu 20. prezidents  Džeimss Garfilds, kurš ir teicis: kas tad ir drosmīgs vīrs? Drosmīgs vīrs – tas ir vīrs, kurš uzdrošinās skatīties acīs velnam un pateikt, ka tu esi velns. Tas ļoti kontrastē ar latviešu literatūras savā laikā, pirms simts gadiem, vēstīto, ka varbūt tomēr labāk kā blusai grīdas šķirbā vai kā zālei pieliekties, kontrastē ar latviešu vērtību neizcelties. Kam tev to vajag? Miers baro, nemiers posta. Saprotam, ka miers ne vienmēr baro un nemiers ne vienmēr posta. Vai, piemēram, ka viena pagale nekad nedeg. Mums ir pietrūcis šādu valstsvīru, kas atgādina tautai – esiet drosmīgi!

Par ļoti zemo pašcieņu Latvijas sabiedrībā kopumā. Ikdienā, strādājot ar pacientiem, varam salīdzināt cilvēkus no Latvijas un arī no virknes citu Eiropas zemju vai no Amerikas kontinenta, varam salīdzināt dažādas etniskās grupas. Latviešiem mazliet izteiktāki ir pašcieņas traucējumi, un vienas no sekām tam ir vērtību orientieru zaudējums. Latvijas sabiedrība īsti neatšķir pieklājību no pazemības, drosmi no pārdrošības, pašcieņu no egoisma. Mīlestība un satraukums mums reizēm arī ir viens un tas pats. Tāpat kā mīlestība un atkarība.

Gatavība sevi devalvēt, kas seko kā rezultāts zemai pašcieņai, rada vēl vienu nelaimi. Tas neļauj izprast savas jūtas, ko es vēlos un atbilstoši – ko nevēlos. Ko es gribu, ko negribu. Kas man patīk, kas nepatīk. Ja nevaru orientēties tajā, ko es gribu vai negribu, patiesībā nevaru pieņemt nevienu jēgpilnu lēmumu un līdz ar to nevaru izdarīt nevienu jēgpilnu darbību. Es arī nevaru sevi aizsargāt. Zemas pašcieņas gadījumā tas ir ļoti tipiski – bailes uzticēties savām vēlmēm.  Nākamās sekas nespējai sevi aizstāvēt jau ir gatavība zaudēt un zaudēšanas neizbēgamība. Lielā mērā tas ir saistīts ar minētajām bailēm no konfliktiem. Tas ir ceļš uz kalpa identitāti. Ja baidos no konfliktiem, tā ir kalpa identitāte, un tas ir perfekts kalps. Varam arī teikt – tas ir perfekts zaudētājs. Tā ir zemā pašcieņa, kas rada bailes no konflikta! Kas neļauj mums kļūt par uzvarētājiem. Arī nesmaidīšana, neskatīšanās citiem acīs. Mēs satiekamies zālē, veikalā, trolejbusa pieturā – vai paskatāmies viens otram acīs un uzsmaidām? Vai izvēlamies neredzēt? Skatāmies uz cilvēku, kurš mūs ir ieinteresējis,  cilvēks paceļ acis, bet vai mēs viņam uzsmaidām? Vai arī novēršam skatu, lai tik nepadomā, ka uz viņu skatījāmies?

Kā šīs bailes izpaužas verbāli? Tā ir baidīšana no rīta līdz vakaram. Citu devalvācija caur deminutīvu lietošanu. Ja man ir pašcieņa, es teikšu: mīļā kundze, vai es varu jums lūgt.. Turpretim, ja man pašcieņas nav, tad viens veids ir pateikt: Anniņ, Guntiņ, Jānīt, Pēterīt..  Ja pateikšu “Inetiņ”, tad tas cilvēks vairs nav tik bīstams, vairs nevar man tik ļoti uzbrukt, lai cik slikti es uzvestos.

Pauzes. Klusums sarunājoties. Bailes no komunikācijas. Bailes mīlēt. Bailes būt kontekstā ar realitāti. (Tas cilvēks, kurš mani vakar pazemoja, jau ir labs cilvēks. Nevajag viņam neko teikt, viņš jau citādi neprot. Tā vietā, lai sašustu, mēs devalvējam, ka viņš ir idiots un savādāk neprot.)  Tikpat skumja lieta ir bailes priecāties. Kauna izjūta. (Ko cilvēki teiks! Kāda mums darīšana, ko viņi teiks? Es gribu un es daru, no pārējiem tas nav atkarīgs.) Nemitīga citu komandēšana. Vai varam izveidot vienu teikumu, kurā nebūtu ietverta komanda? Kaunīgums un kautrīgums ir tās pašas patoloģiskās bailes un nedrošība. Jautājumu neuzdošana. Nemitīga taisnošanās. (Es neiešu uz turieni, un tam seko pusstundu garš attaisnošanās teksts) Nemitīga atvainošanās. Nemitīga lūgšanās. Līdz ar to atteikšanās no izaicinājumiem un jaunām iespējām, sasniegumu trūkumus.

Zemapziņas līmenī esam ārkārtīgi gatavi ciest, un mums ir grūti atteikties no cietēja pozas, jo tā īsti nezinām, ko likt vietā. Esam gatavi nezin cik filmas taisīt par pagātnes bēdām tā vietā, lai taisītu par nākotnes sasniegumiem. Un patiesībā priecājamies, kad mums klājas slikti. Kad šādi cilvēki kļūst par vecākiem, tad visai sabiedrībai klājas slikti, jo kā gan šādi cilvēki var izaudzināt psihiski un fiziski veselu cilvēku paaudzi?  

Padomāsim par to un rausim to burvju apli pušu! Kaut vai savas labsajūtas dēļ. Nenobriedušas personības ir garlaicīgas, vājas, infantilas. Tās mēģina darīt, kā drīkst, kā ir pareizi. Te nu parādās, ka mēs ne mīlam, ne priecājamies. No ārpuses mums viss ir pareizi, bet mums nav sejas, nav identitātes. Jo identitāte ir – ko es gribu, ko negribu, kas man patīk, kas nepatīk. Ar to mēs katrs atšķiramies.

Ko darīt, lai to visu mainītu? Psihiskā veselība sākas ar diviem, no ārsta viedokļa -  svētiem vārdiem: es gribu un man patīk. Nemitīgi jautājiet sev: vai es to gribu un vai man tas patīk. Un rīkoties saskaņā ar sevi.