Materiālās bagātības spožums un posts emocionālā aspektā

Oktobra Kultūras pēcpusdienas iesākumā visi klātesošie noskatījās fragmentu no seriāla “The Borgias” (Bordžija).

Tāpēc diskusija pirmais aspekts bija par naudu un varu.

 

Nauda, vara un laime

Gunta Ancāne, profesore, RSU Psihosomatikas klīnikas vadītāja: - Ar šīs filmas fragmentu mēs, šīs Kultūras pēcpusdienas rīkotāji, vēlējāmies akcentēt – ja cilvēks ir izteikti narcistiska personība, viņam ir tik liela iekšēja vajadzība pēc iluzoras varas, ka sasniegt iecerēto viņš ir spējīgs, izmantojot jebkurus līdzekļus: slepkavojot, zogot, laupot, uzpērkot. Ir gatavs darīt visu ko, lai tikai iegūtu varu. Narcistiskas personības savā būtībā ir ļoti trauslas, vājas un tukšas – tik vien ir kā tā ārējā varenība. Seriālā redzējām, ka Bordžija mīl savus bērnus, rūpējas par viņiem, bet tā, kā to spēj narcistiska personība. Kad pēc pāvesta troņa iegūšanas vecākais dēls viņam saka: „Es nogalināju tos, kurus tu man pavēlēji, un uzpirku tos, kuri bija jāuzpērk. Tagad ļauj man iet savu ceļu, es vēlos būt karavīrs”. Bordžija atbild: „Nē. Tu esi mans vecākais dēls un tev jābūt tam, kam tev jābūt, vadoties no maniem dzīves mērķiem, maniem dzīves uzdevumiem”. Manuprāt, tieši šādas bagāto un varaskāro vecāku atbildes viņu bērniem raksturīgas arī 21.gadsimtā. Vai arī mūsdienu zelta jaunatne arī var atļauties visu, izņemot vienu – būt brīviem no vecāku naudas varas?

Artūrs Utināns, ārsts psihoterapeits,RSU Psihosomatikas klīnikasvirsārsts: - Vadoties pēc evolūcijas teorijām, varu apgalvot, ka cilvēkiem ir tikpat spēcīgas bioloģiskas tieksmes pēc vienlīdzības un taisnīguma, cik pēc sociālā statusa un varas. Tas, kurš ieņem pašu augstāko statusu sabiedrībā, saņem arī visvairāk labumu. Šajā ziņā zināms aprēķins ir ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Tam, kurš barā ir dominantais tēviņš vai dominantā mātīte, tiek gan labākie ēdiena gabali, gan citas priekšrocības. Seriāla fragmentā redzējām, ka Bordžija šķīrās no lielas bagātības, lai iegūtu varu. Tātad nauda viņam bija tikai līdzeklis, lai kaut ko sasniegtu. Nauda pati par sevi vispār nav mērķis, jo mērķis ir cits, tas ir instinktīvs - kļūt par dominanto tēviņu vai dominanto mātīti. Bet, kā redzējām seriālā, var būt arī tā, ka pat iegūta milzu vara nekādu īpašu laimi nenes. Jautājums ir - kāpēc Bordžija pēc pāvesta krēsla iegūšanas nejutās laimīgs? Viņš taču sasniedza to, pēc kā bija kārojis. Iespējams, visiem, kas sasniedz augstu stāvokli sabiedrībā, rodas tā pati problēma - visu laiku ir jāuzmanās, jāiztur liela spriedze, jo citi, kas kāro pēc varas, jebkurā brīdī tevi var pabīdīt malā. Dzīve ir evolucionārā cīņa - cilvēki un dzīvnieki tiecas pēc varas un statusa, bet, kad to sasnieguši, spiesti dzīvot patstāvīgā spriedzē. Bet, dzīvojot spriedzē, cilvēks nevar justies laimīgs.

Klāvs Sedlenieks, sociālantropozofs, RSU sociālās antropoloģijas maģistru programmas autors: - Nevaru piekrist tam, ka visa pasaule un dabiskās norises ir sakārtotas hierarhiskās struktūrās. Lai gan daži teorētiķi uzskata, ka tā ir, citi teorētiķi apgalvo pretējo. Cilvēku sabiedrībās hierarhiskās struktūras parādījās aptuveni pēdējos desmit tūkstoš gados. Mednieku - augu vācēju sabiedrībās statuss vēl netika mantots. Statusu cilvēki varēja sākt mantot laikos, kad mantu bija iespējams uzkrāt un nodot tālāk - kad parādījās lauksaimniecība. Manuprāt, dzīve cilvēku sabiedrība nebūtu iespējama, ja mēs nemitīgi to vien darītu kā cīnītos. Tas, ko mēs lielākoties darām ir tas pats, ko šīs diskusijas laikā – sadarbojamies. Jā, notiek arī kaut  cīņas, tomēr dominējošais veids, kā mēs eksistējam kā sabiedrība - mēs vairāk sadarbojamies.

(Par to, kā tad ir patiesībā, kuru teoriju pierādījumi ir spēcīgāki, diskusija turpinājās arī pēc Kultūras pēcpusdienas. Eksperti pie kopsaucēja tā arī nenonāca, bet ieguvums bija milzīgs – tika apspriesti daudzu pētījumi rezultāti.)

 

Kas ir bagātība? Cik tas ir?

Diskusijas dalībniece: - Man atmiņā iespiedies Egīla Zirņa jociņš: „Ļaujiet man pārliecināties, ka nauda nenes laimi.”Ja mums, diskusijas dalībniekiem, būtu bijusi iespēja par šī teiciena patiesumu pārliecināties uz savas ādas, domāju, ka mūsu saruna ritētu citādi. Man šķiet, lai mūsdienu cilvēks spētu justies labi, jābūt kaut kādam pārticības līmenim. Jo tieši pārticība dod drošību un atbrīvo enerģiju. Savukārt, nabadzība ir stresors, kas cilvēku ļoti ierobežo, grauj viņa enerģētisko līmeni, radošās spējas.

Bagātībai, manuprāt, mūsu sabiedrībā ir tik daudzas blaknes, jo tā ir iegūta pārlieku strauji - nav pārmantota no daudzām paaudzēm. Cilvēki, kas mūsu sabiedrībā ir kļuvuši bagāti, nav audzināti kā bagātnieki. Šādā situācijā cilvēks, kurš ieguvis bagātību, zaudē motivāciju attīstīties: vairs nav agri jāceļas, vairs nav radoši jāizpaužas, jo visa kā pietiek. Es pati gribētu dzīvot tai viducītī starp pārticību un bagātību.

Klāvs Sedlenieks: - Es gribētu izstāstīt vēstures faktus, kas arī ir aptuveni no tā paša laika, par kuru vēsta seriāls Bordžija. Iztēlosimies franču karaļa galmu 15.,16.gadsimtā. Karalis jautājis savam mantzinim: „Pasaki, cik man ir kreklu?” Mantzinis atbildējis: „Ducis. Bet daži no tiem saplēsti.” Karalis: „Bet cik man ir kabatlakatiņu?” Mantzinis: „Tikai pieci”. Ko es gribēju pateikt ar šo stāstu? Ir ļoti dažādas izpratnes par to, kas tad īsti ir materiālā bagātība? Ja raugāmies uz krekliem, kabatas lakatiņiem, higiēnas procedūrām un daudz ko citu, kas atvieglo dzīvi, mēs esam nesalīdzināmi bagātāki nekā Francijas karalis tajos laikos. Protams, mums nepieder abatijas, mēs nevaram svaidīties ar zeltu un rubīniem. Bet – vai šādas bagātības dod labsajūtu?

Mūsdienās ekonomisti veikuši daudzus pētījumus par to, kas īsti cilvēkam ir vajadzīgs. Mēs visi zinām teicienu, ka nauda laimi nenes, tomēr naudas esamība nomierina sirdi. Tomēr pētījumi parāda citu ainu. Patiesībā cilvēkam ir vienalga, cik daudz materiālo labumu viņam pieder. Tas, kas cilvēkam šķiet svarīgi - cik pieder otram? No šīm attiecībām, no salīdzināšanas arī veidojas labsajūta vai nelabsajūta par savu materiālo stāvokli. Interesanti, ka atziņa: „Man ir vairāk nekā otram!” sniedz daudz vājākas emocijas nekā pretējā. Cilvēkam par to, kas viņam pieder, salīdzinoši nav daudz prieka. Bet ļoti spēcīgas emocijas rodas, ja izrādās: „Man ir mazāk nekā otram!” Nabagie jūtas daudz sliktāk slikti nekā bagātie labi. Citiem vārdiem sakot, svarīgas ir nevis absolūtās materiālās vērtības, bet tas, vai cilvēka atskaites grupā citiem ir vairāk, mazāk, vai tikpat, cik viņam. Latvija ir starp 10% -15% pasaules bagātākajām zemēm. Tas nozīmē, ka salīdzinot ar ļoti daudzu zemju iedzīvotājiem, kuri iztiek ar 1 $ dienā, mēs esam bagāti. Bet vai mēs jūtamies bagāti? Ja atskaites grupa ir Rietumeiropas valstis, tad jūtamies gluži otrādi - slikti. Bet pēc būtības mums jau tagad materiālo vērību ziņa ir vairāk nekā daudziem daudziem citiem planētas iedzīvotājiem.

Diskusijas dalībniece: - Man šķiet, katra citādo attieksmi pret naudu un laimi nosaka tas, ka mēs paši esam tik atšķirīgi. Piemēram, Māte Terēze uzvedās kā patiesa miljonāre, kaut gan viņai nepiederēja pilnīgi nekas. Viņa varēja palūgt, lai lidmašīna maina virzienu, varēja lūgt palīdzēt pasaules nabagākajiem, un – visi viņai deva, ko šī sieviete prasīja. Vienam, lai viņš justos laimīgs, pietiek strādāt savu iemīļoto darbu un nav vajadzības gausties, ka viņam par to maz maksā. Otrsam kas  strādā to pašu darbu, bet viņam tas nepatīk, var šķist, ka viņš vergo, un, ka viņam par maz maksā. Vienam bagātība ir tūkstotis, otram - miljons. Jo mēs paši esam atšķirīgi.

 

Bagātība, nabadzība un pārticība

Klāvs Sedlenieks: - Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kāds amerikāņu antropologs atzina, ka mednieku un augu vācēju sabiedrība, kas dzīvoja pirms desmit tūkstoš gadiem, bija tā īstā pārpilnības un labklājības sabiedrība. Jo šie cilvēki, lai varētu nodrošināt visu, kas viņiem dzīvē bija nepieciešams, strādājot kādas divas stundas dienā. Kā mēs plēšamies uz pusēm, cik stundas strādājam, lai tikai dzīvotu kaut cik komfortabli, atbilstoši mūsdienu prasībām?

Manuprāt, pārticību nevar definēt, tā nav statiska un nav izmērāma. Tā balstās pārliecībā, ka katram jāpakāpjas vienu pakāpinu augstāk, tur būs pārticība. Bet vai tā ir? Manā izpratnē pārticība ir tad, kad man nesalst un man negribas ēst, man nav kaut kādas citas eksistenciālas problēmas. Nevis tad, kad man ir Lexus.  Zinu kundzīti, kurai ir pietiekoši daudz gan segu, gan katlu, gan pannu, bet ir pārdevēji, kas pamanās viņu pierunāt, lai  viņa nopērk jaunu pannu par 100 latiem. Un viņa pēc tam jūtās tad labāk. Kurā brīdī viņa bija pārtikušāka - pirms vai pēc šī pirkuma.

Gunta Ancāne: - Kad grupa sanāk kopā, tam vienmēr ir ļoti liels spēks. Mēs esam runājuši par daudzām svarīgām lietām, domājot par bagātību, tās emocionālajiem aspektiem. Katram ir svarīga brīvība, iekšējs miers, pašpietiekamības izjūta. Bet iekšējais miers ir cieši saistīts ar pārticību, pārliecību par nākotni.

Ja cilvēkam pēkšņi rokās nonāk daudz naudas, tā vienmēr ir krīzes situācija. Bagātība allaž nozīmē arī lielāku atbildību. Un – to uzņemties nav viegli. Mēs, ārsti psihoterapeiti, klīnikā, strādājot ar pacientiem, kuriem ir daudz naudas, par to pārliecināmies vēlreiz un vēlreiz. Daudzi bagāti cilvēki, kas atnāk ar psihosomatiskajiem traucējumiem, cieš tādēļ, ka viņos nav tās iekšējās personīgās brieduma pakāpes, kas vajadzīga bagātajiem. Viņiem bagātība ir kā smaga nasta, viņiem dzīvot bija vieglāk, kad naudas nebija tik daudz.

Bet ir liela atšķirība starp pārticību un bagātību. Pārticību, kas diskusijā tika pieminēta, es vēlos izcelt kā tikumu. Manuprāt, mūsu sabiedrībā cilvēki patiešām par maz zina, kādas ir izjūtas, kad materiālo labumu ir pietiekoši. Lielākajai daļai ir labi pazīstamas izjūtas, kā ir, kad materiālo labumu pietrūkst.

Patiešām uzskatu, ka tas, kurš nav pārticis, ir zināmā mērā netikumīgs. Man nāk prātā tie cilvēki, kas mūsu valstī jau otrajā paaudzē dzīvo no sociālajiem pabalstiem, no strādājošo cilvēku nodokļu naudas. Mūsu sabiedrībā kā netikumu saredzu gan nabadzību, gan arī milzīgu bagātību, kas iegūta nedabiski strauji. Bagātība kļūst par netikumu, ja bagātā cilvēka mērķis nav priecāties par to, ka viņš var atļauties - justies mierīgs par savu tagadni nākotni un priecāties par skaisto - bet gan, ja bagātība saķēdēta ar varu. Ka cilvēks neiet uz priekšu bagātības sniegto labumu, bet varas dēļ. Jebkādiem līdzekļiem - nogalinot, uzpērkot… Ar šo aspektu sākām diskusiju pēc seriāla fragmenta noskatīšanās, pie tā esam nonākuši arī diskusijas noslēguma daļā.

Bet vēl es ļoti gribētu atbalstīt mūsu sabiedrības cilvēku vēlmi pēc pārticības, tā mums ir vajadzīga. Pārticis cilvēks spēj priecāties par vērtībām, kuras viņam pieejamas. Pārticis cilvēks, jūtas labi. Šajā izjūtā iekļauta gan pašpietiekamība, gan brīvība, par ko arī runājām šajā diskusijā. Man šķiet, mūsu sabiedrībā īpaši vajadzētu atbalstīt ir tos cilvēkus, kuriem ir spējas nopelnīt pietiekoši daudz naudas. Mēs varētu priecāties par viņiem! Un, brokastis ēdot, bērnu klātbūtnē paslavēt šos cilvēkus. Tikai tā iespējams veidot pārticīgu sabiedrību nākotnē.

Paldies visiem diskusijas dalībniekiem!Aicinu jūs, esiet  drosmīgi, rehabilitējiet sevī vēlmi pēc pārticības. Nepievērsiet uzmanību santīmiem, neskaitiet tos, skaitīt sāciet no desmit latiem vai lielākām summām, kamēr kāds skaita sīknaudu, viņš nevar nodarboties ar lielākām lietām. Visiem vēlu drosmi, lai ietu uz saviem mērķiem, ietu uz pārticību!

 

Diskusija kopumā ilga vairāk nekā divas stundas, šeit publicēti diskusijas fragmenti.