Ir laiks mums, sabiedrībai, sākt domāt valstiski!

Ārstiem un māsām un arī veselības ministrei ir nepieciešama sabiedrības palīdzība un atbalsts.

Gribētu sākt ar sirsnīgu paldies žurnālistam Guntim Bojāram un Latvijas Televīzijas ziņu dienestam par vakardienas raidījumu “Tieša runa.” Par akūtas un sāpīgas tēmas aktualizēšanu, par tās drosmīgu un bezliekulības analīzi, par gudru sarunas biedru uzaicināšanu.

Saruna nebija par ārstiem vai māsām, saruna bija par draudiem pacientiem, katram no Latvijas cilvēkiem, jo neviens nav pasargāts no kļūšanas par pacientu jau pēc 5 minūtēm. Un tad izšķiroša būs gudra, izlēmīga un visaugstākā mērā profesionāla medicīniskā palīdzība. Mēs katrs esam apdraudēti nomirt pirms laika vai tālāk dzīvot ar sliktāku veselības stāvokli un zemāku dzīves kvalitāti, kā tas varētu būt normālas veselības aprūpes sistēmas gadījumā. Iemesls – trūkstošie ārsti un māsas un esošie - pārgurušie ārsti un māsas. Iemesls - mūsu valsts vadītāju pārliecība gadu desmitiem, ka sev jau viņi to labāko nepieciešamības gadījumā dabūs (kā nesen to pieredzējām cienījamā pacienta Raimonda Vējoņa gadījumā) un ka par Latvijas cilvēkiem viņiem jādomā un jārūpējas nav.

Patiesības mirklis ir klāt – mediķi vairāk nespēj uz saviem pleciem nest valsts darbinieku nemākulības sekas – par 3 EUR stundā uz rokas ārsts nevar nopirkt ne santehniķa palīdzību, ne auklītes darbu savam bērnam. Nevar normāli paēst, atpūsties un atgūt spēkus, lai katru rītu un vakaru un nakts dežūru no jauna sāktu darīt to, ko katrs cilvēks patiesībā vērtē visaugstāk – ar visaugstāko atbildības izjūtu saglabāt un atdot citiem cilvēkiem veselību, bieži arī papildus dzīves gadus, pat veselu dzīvi. Emocionālā saspringuma izjūtas un sajūtas (!) ārstiem un māsām ir visaugstākajā līmenī. Tās viņus izsīcina, sadedzina. Prasīgums, kas “sadedzina”, nav tik daudz no citiem nākošais, bet viņu pašu iekšējie, augstie standarti. Un, ja kāds šai brīdī teiks – mans ārsts vai mana medmāsa  runāja ar mani ciniski, nelaipni, tad būtu laiks pārdomāt, vai tas nebija pārgurums, ko radījis hroniskais un neapmaksātais “normālais pagarinātais” darba laiks, pārgurums un izmisums. Ja šādā emocionālā stāvoklī darāms kāds fizisks darbs, tā viena lieta, bet darīt ārsta un māsas darbu pilnvērtīgi hroniska pārguruma stāvoklī nav iespējams. Fizioloģiski tas nav cilvēka spēkos. Argumentēts šī apgalvojuma pamatojums ir iespējams, tikai tas ir garāka raksta temats.

Attīstītās valstīs, kurās pastāv izpratne par vērtībām, ārstiem ir ne tikai augstas algas, bet arī papildus brīvdienas (jaunākās literatūras lasīšanai, jaunāko metožu apgūšanai, u.tml.), lai  neizsīktu un spētu augstākā līmenī turpināt darīt sabiedrībai tik svēto (lūdzu nelasīt šo vārdu un neņirgāties tos, kuriem veselība, iespējams, nav vērtība) darbu. Savukārt Latvijā esam izdomājuši algu nemaksāt (400 EUR uz rokas jauna ārsta alga pēc 11 (!) studiju gadiem nav vārda “alga” cienīga, šai summai būtu jāatrod kāds cits, piemērotāks apzīmējums, kā piemēram, sociāls atbalsts, u.tml.) un bez tam vēl pazemojošo ”normālo pagarināto” darba laiku.

Necieņa pret cilvēku visspilgtāk izpaužama valdību attieksmē pret veselības aprūpes un izglītības jomu. Latvijā mēs atvēlam medicīnai no iekšzemes kopprodukta nu jau mazāk kā Albānija, nerunājot par citām ES valstīm (Albānijā 5,1% no IKP, Latvijā, zem 3% no IKP). Medicīnas aprūpes “pietiek” vien valsts varenajiem un, jā, arī bomžiem. Jā, ir tāda sabiedrības daļa, kura alkohola reibumā ar galvas traumām regulāri ierodas uz atutošanas, sasildīšanās un pie reizes ārstēšanos mūsu slimnīcu uzņemšanas nodaļās un kuriem dārgais ārsta laiks, dārgās izmeklēšanas metodes, uz kurām slimniekiem jāgaida mēnešiem, momentā ir pieejamas. Naudas, māsu, ārstu pietrūkst krietniem cilvēkiem.

 

Ir laiks mums, sabiedrībai, sākt domāt valstiski!

 

Šis raksts ir lūgums sabiedrībai atbalstīt ārstus un māsas viņu prasībās. Ārstiem un māsām šis sabiedrības emocionālais atbalsts ir nepieciešams. Jo sākusies ir cīņa, lai uzlabotos veselības aprūpes kvalitāte un tās panākumu gadījumā galvenie ieguvēji būs pacienti.

 

Cilvēki, lūdzu, šajā brīdī nāciet palīgā mums, nāciet palīgā paši sev.


Raksts pievienots 24. februārī, 2017