Mūzika, tās estētiskā un ārstnieciskā nozīme

 

No septembra līdz maijam katra mēneša pēdējā trešdienā klīnikā notiek Kultūras pēcpusdienas, kurās ārsti psihoterapeiti, kolēģi no dažādām medicīnas sfērām, studenti, inteliģences pārstāvji, žurnālisti un interesenti diskutē par sabiedrībā aktuālām tēmām.

 

MĒNEŠA TĒMA MAIJĀ: Kāpēc Latgalē, kad kāds nomiris, vai arī tiek pieminēts mirušo piemiņas pasākumā, tuvinieki mājās dzied psalmus? Kāpēc šāda tradīcija zināma tikai un vienīgi Latgalē? Kāda ir mūzikas ārstnieciskā nozīme sērās?

To pirmās sezonas noslēdzošajā RSU Psihosomatikas Klīnikas Kultūras pēcpusdienā skaidroja Dr.phil. MĀRTIŅŠ BOIKO, muzikologs, profesors Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijā, Latgales mūzikas kultūras pārzinātājs, nesen klajā laistā CD/DVD akadēmiskā izdevuma "Psalmu dziedāšana Latgalē" līdzautors.

 

Kā pirmās piedāvājam atziņas no diskusijas noslēguma daļas:

Andis Lācis, RSU Tālākizglītības fakultātes dekāna vietnieks: - Pēc šīs diskusijas man jāatzīst, ka vairāk es zināju par Romas, par Grieķijas kultūras un mākslas vēsturi, mazāk - par to, kādas tradīcijas sastopamas tepat Latvijā, Latgalē, kā tās radušās. Ja kāds pirms šīs diskusijas kāds iesāktu sarunu par latgaliešu psalmu dziedāšanu, man šajā sakarā nebūtu ko teikt. Tagad ar prieku varētu piedalīties sarunā.

 

Gunta Ancāne, asociētā profesore, klīnikas vadītāja, psihoterapeite: - Noklausoties lielisko stāstījumu, kā psalmu dziedāšanas tradīcija tika ieviesta Latgalē, domāju, ka savās interesēs jezuīti rīkojās ļoti gudri. Pirms vairākiem simtiem gadu jezuītiem izdevās savu ideoloģiju integrēt labi funkcionējošā tautas dzīves modelī. Bet latgalieši ieguva tradīciju, kas ļāva vieglāk izdzīvot sēru procesu.

 

 

Latviešu lustīgās bērēs

 

Mārtiņš Boiko: - Kad kāds nomiris, dziesmas ir ļoti vērtīgs sēru regulācijas mehānisms. Bet latviešiem nav savu raudu, nav arī ziņu, ka tādas būtu bijušas. Raudas ir īpašs mūzikas žanrs - īsas rečitācijas, kur katras rindiņas galā ir nopūtas. Raudas var atrast lietuviešu, baltkrievu un pat igauņu tradīcijās. Balkānos, Tuvajos Austrumos, Itālijā un citviet raudu dziesmas ir ļoti populāras, un, tās izpildot, dziedātāji nereti pat plēš matus, dauza galvu pret grīdu un citādi izpauž bēdas. Bet latviešiem pārliecinošas, neapstrīdamas norādes uz raudām kā mūzikas žanru nekur vēsturiskajās liecībās nav atrodamas. Gluži otrādi - dokumentos atrodamas ziņas par priecīgajām bērēm, kuras bijušas Kurzemē un Vidzemē. Arī Zviedrijā bērēs gājis lustīgi, jo 17.-18. gs. liecībās atrodami rīkojumi - izbeigt vienreiz to priecīgo dancošanu un lustēšanos bērēs. Raugi, kristiešiem tā neklājoties. Bet starp lustīgajām bērēm un raudām bērēs kaimiņu tautu tradīcijās, Latgalē jau sen bijusi un joprojām pastāv atšķirīga bēru tradīcija - psalmu dziedāšana jeb mirušo ofīcijs.

 

 

Par latgaliešu psalmu rašanos

Mārtiņš Boiko: - Mūsdienu Latgale ir multietnisks veidojums ar ļoti iespaidīgu, pa daļai ļoti arhaisku, konservatīvu kultūru. Un Latgalē sastopams lūgšanu žanrs, kāda nav nekur citur pasaulē - latgaliešu psalmi jeb mirušo ofīcijs, kurus dēvē arī par saļmām vai psaļmām - atkarībā no izloksnes. Latīņu valodā - Officium defunctorum - aizlūgums par mirušajiem. Mirušo ofīcijs ir t. s. stundu lūgšanu īpašs veids.

Ieradums noteiktos diennakts laikos noturēt lūgšanas izveidojās jau jūdaismā, tas tika pārņemts kristietībā. Ap 4. gs. nostiprinājās cikls, kas sastāvēja no lielajām un mazajām lūgšanu stundām: lielās - matutīns, laudes un vesperas. Lielos katoļu klosteros tā ir kora lūgšana, kas nerimst ne dienas jau tūkstošiem gadu. Galvenais lūgšanas saturs ir psalmi. Aptuveni 8. gs. parādījās papildus ofīciji, to skaitā - mirušo ofīcijs. Bet kopš 18. gs. vēstures dokumentos atrodam pieminētu mirušo ofīciju Latgalē, ko mājas apstākļos izpilda sievietes. Nav klāt neviena garīdznieka. Kā liturģijas žanrs no sakrālas vides ienāca zemnieku mājā?

Pirmais izdevums, kur atrodami latgaliešu mirušo ofīcija teksti, ir 1771. gadā izdotā grāmata, kurai nosaukums, ievads un nodaļu nosaukumi ir poļu valodā, bet nodaļu teksti - tikai latgaliski. Ar šo izdevumu arī aizsākās latgaliešu lūgšanu grāmatu tradīcija. Kad jezuīti - un tie bija Jezuītu ordeņa misijas pārstāvji Krievijas teritorijā, kas ieviesa šo latgaliešu psalmu dziedāšanu - gatavoja šo tulkojumu, latgaliešu valoda kā rakstu valoda bija pagalam nenobriedusi. Jezuīti ir latgaliešu rakstu valodas izveidotāji. Ja skatāmies antropoloģiski, lietojot konstruktīvisma pieeju, jezuīti uzkonstruēja latgaliešus. Pārējās latviešu daļas galvenie konstruktori bija vācbaltieši. Jezuīti bija katoļu elite. To, ko viņiem 30 gadu laikā izdevās panākt Latgalē, var manīt vēl šodien. Jezuīti bija ļoti pieredzējuši sociālie konstruktori ar agresīvu darbības stilu, viņi prata panākt savu. Ne velti no daudzām vietām viņi tik padzīti, 1821. gadā - arī no Krievijas impērijas. Tomēr viņu iedibinātās tradīcijas palikušas un padara Latgales novadu tik atšķirīgu.

 

 

Kā notiek mirušo ofīcijs

Mārtiņš Boiko: - Ofīciju Latgalē izpildīja un joprojām lielākoties izpilda mājās, nāve tradicionāli bija mājas būšana. Mirušais tika guldīts sausā, tīrā, vēsā telpā: verandā, klētī, garāžā, līdz bērēm un vakarā pirms bērēm sanāca mājnieki, radi un draugi un izpildīja monotonu, litānijveidīgu mūziku. Pēc ofīcija izpildīšanas jābūt kārtīgam mielastam. Iespēja izpildīt ofīciju ir bēru dienas rītā, tad pēc 30 vai 40 dienām, pēc tam - miršanas gadadienā. Tā ir muzikāla kompozīcija ar psalmu tekstiem, kas ņemti no Vecās Derības psalmu grāmatas; attiecīgās nodaļas nosaukums latgaliešu lūgšanu grāmatās ir Liugšonas par nūmyrušim. Tradīcijas kopēju demogrāfisku iemeslu dēļ Latgalē kļūst arvien mazāk, bet ticība palikusi stipra. Tādēļ nereti psalmu dziedātājas tiek algotas.

 

 

Kāpēc jādzied pslami

Mārtiņš Boiko: - Lai tradīcija pastāvētu, jābūt lielai motivācijai to izkopt un turpināt. Tradicionālais uzskats: ir šī pasaule, debesis un elle. Bet katoļiem ir vēl šķīstītava jeb purgatorijs (latīņu purgare - tīrīt). Mirstīgie ir grēcīgi, tāpēc dvēseles vispirms nonāk šķīstītavā, jo ar grēkiem debesīs tikt nevar. Šķīstītavā no grēkiem attīrās šausmīgās sāpēs un ciešanās. Un mirušo ofīcijs ir lūgšana par dvēselēm šķīstītavas ugunīs. Dziedātāja motīvs, izpildot mirušo ofīciju - viņš tic, ka dziedot psalmus, var atvieglot mirušā likteni šķīstītavā. Bet otra motivācija - tautas ticība ir, ka mirušais, ticis no šķīstītavas ārā, var lūgties par dzīvajiem. Un no dziedātājām vairākkārt dzirdēts: „Jo tu dzīvē vairāk lūdz par mirušajiem, jo tev dzīvē labāk iet". Tas ir pretrunā ar baznīcas dogmu, ka par mums var lūgt tikai svētie un Dievmāte. Tādējādi mirušo ofīcijam ir saikne ar senču kultu, veļu kultu. Jezuīti bija tik gudri, ka saprata - te neko nevarēs panākt, ja aizliegs sniegt veļu laikā mirušo tuvinieku dvēselēm tuviniekiem atvieglojumu. Bet viņi, visticamāk, spēja iestāstīt, ka atvieglojumu veļiem var sniegt, nevis nesot uz pirti ēdienu, bet izpildot mirušo ofīciju.

 

 

 

Mirušo dvēseles sapņos

Mārtiņš Boiko: - Ir arī citas komunikāciju formas, kā mirušie un dzīvie savā starpā var komunicēt. Ne tikai lūdzoties. Latgalē var sastapties ar tipizētiem sapņiem, kuriem ir sižets par tikšanos ar mirušajiem. Šis sižets atkārtojas dažādiem cilvēkiem, dažādās vietās. Cilvēki zina par īpašo sapņu sižetiem, gaida tos atnākam. Lokālās variācijas ir dažādas. Piemēram, Latgales ziemeļos sapnī mirušais izsakās metaforiski, saka aptuveni tādus vārdus: „Man nekā nav.", „Man nav ko ēst", „Man nav nekā uz galda". Dzīvie to tad iztulko, ka mirušais dara zināmu, ka viņam ir vajadzīgs aizlūgums - mirušo ofīcijs. Dienvidlatgalē norādījums sapņos mēdz būt tiešs: „Cīši lyugtīs" (stipri lūgties).

Ir arī sapņi ar citu sižetu - kā pateicības par notikušām lūgšanām, kuros Latgales ziemeļos mirušo dvēseles arī izmanto metaforas, piemēram: „Paldies, ka pabaroji". Sapnī arī var būt norādījums pateikties trešajai personai, kura dziedājusi psalmus. Cilvēki nemelo, viņi redz šos sapņus. Ja paskatāmies latviešu pasakas un teikas, tad rudenī nāk sapņos veļi un prasa mielošanu. Iedomāsimies jezuītu misionāru, kurš saprata, ka sapņiem nevar pavēlēt, vai nākt, vai nenākt. Vienīgais, kas atlika, bija - piedāvāt latgaliešu zemniekam citu šo sapņu interpretāciju. Nevis kā veļu mielošanas prasību, bet gan kā mirušo lūgumu pēc aizlūguma.

Latgalē visi zina par šiem īpašajiem sapņiem, kuros mirušo dvēseles nāk un kaut ko saka. Ja kāds šos sapņus nesagaida, ir atvieglots, jo uzskata to par labu zīmi - mirušajam viss kartībā.

 

Artūrs Utināns, klīnikas virsārsts, psihoterapeits: - Konsultēju visus vecākus, kuriem bērni bija gājuši bojā Talsu traģēdijā. Lielai daļai bērni nāca sapņos. Viņi to uztvēra kā ziņu no viņpasaules. Bet nevienā sapnī, kas man tika atstāstīts, nebija šāda sižeta, ka bērns teiktu, ka viņam kaut kā trūkst. Sapņos bērni bija teikuši, ka nevajag uztraukties, pārdzīvot, viņiem viss esot labi. Tie vecāki, kuri šādu sapni bija redzējuši, sajutās atviegloti. Citiem, kuriem bērns sapņos nenāca, ilgi bija ļoti smagi.

 

Gunta Ancāne, asociētā profesore RSU, klīnikas vadītāja, psihoterapeite: - To var interpretēt, ka šiem vecākiem nebija spēcīgas vainas izjūtas, viņi bija izgājuši cauri sērošanas procesam. Tā ir vesela tēma, kā cilvēki var sev palīdzēt izdzīvot sēras. Palīdzēt sev var arī ar muzicēšanu, dziedāšanu. Arī latgaļu psalmu dziedāšana ir viena no sēru izdzīvošanas formām. Par šo tēmu vajadzētu turpināt sarunu kādā no nākamās sezonas Kultūras pēcpusdienām.