Psihosomatiskā medicīna

Psihosomatiskā medicīna ir medicīnas specialitāte par ķermeņa, psihes un sociālo faktoru savstarpējo mijiedarbību un to lomu cilvēka psihisko un somatisko jeb ķermenisko slimību un traucējumu izcelsmē, norisē, ārstēšanā, prognozē un profilaksē. 

 

Jau 19. gadsimta sākumā angļu dzejnieks Semjuels Kolridžs minēja jēdzienu „psihosomatisks”, kas rāda, ka ideja par psihosomatisku pieeju pacientiem, kā arī doma par cilvēka psihes un ķermeņa vienotību ir ar senu vēsturi. Daļa no agrāko laiku ārstu uzskatiem tiek izmantota joprojām. Psihosomatiskā pieeja pacientam balstās uz līdzsvara principu, uz koncepciju par ķermenī un psihē noritošo procesu vienlaicīgumu un vienādo nozīmību.

 

Psihosomatika īpaši pievēršas cilvēka emocionālajam stāvoklim un tajā noritošajiem procesiem, caur kuriem tiešā veidā cilvēka centrālā nervu sistēma regulē ķermeņa iekšējo orgānu darbību – tātad nosaka ķermeņa veselības stāvokli. 

 

Termins „psihosomatiskais traucējums” apzīmē psihisku faktoru radītu vai izsauktu ķermenisku saslimšanu vai tās saasināšanos šo faktoru darbības rezultātā.

 

Jau senā pagātnē bija zināms, ka smagas emocijas saārda ķermeni, kamēr patīkamās emocijas, piemēram, prieks, ir labās zāles, kas atveseļo, uzmundrina un spēcina.

Mūsdienās ikvienam ārstam ir svarīgi izprast dažādus psihosomatisko simptomu veidošanās iemeslus un gaitu, jo laiks, kurā dzīvojam, ir stresu, depresiju, krīžu un pārdzīvojumu pilns. Nereti tieši emocionālais faktors ir ķermeniskās saslimšanas iemesls.