Pārlekt uz galveno saturu

RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnika ir Latvijā vadošais izglītības, pētniecības un ārstniecības centrs nozarē, kuru raksturo augsti kvalitātes standarti, noturīgas zināšanas un panākumi.

Klīnikā strādā augsti kvalificēti profesionāļi, kuru vidū ir Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēji, docenti un profesori. Kopš 2011.gada RSU Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas komanda ir attīstījusi trīs pamatdarbības virzienus.

Ārstniecība

Ar speciālistu palīdzību izprotot problēmu vai slimību psihoemocionālās cēloņsakarības, spēsiet labāk atrisināt problēmsituācijas, uzlabosies veselība, attiecības ar tuviniekiem un dzīves kvalitāte kopumā.

Izglītība

Klīnikas speciālisti nodod zināšanas medicīnas studentiem, rezidentiem, praktizējošiem ārstiem un speciālistiem, sniedzot iespēju tiem apgūt psihosomatisko traucējumu un slimību diagnostiku, un ārstēšanu.

Jautājumi un atbildes

Kas ir psihoterapija?

Psihoterapija ir ārstniecības metode, ko izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri cieš no emocionālām un psihiskām grūtībām vai to radītiem psihosomatiskiem traucējumiem. Ārstēšanu var veikt tikai ārsts-psihoterapeits: jau sertificēts vai rezidents, kurš mācās un strādā ārsta-psihoterapeita vadībā.

Psihoterapija ir dziļš un sistemātisks darbs, kas saistīts ar emocionālo un somatisko problēmu risināšanu. Katra cilvēka problēmas lielā mērā ir atkarīgas no viņa paša, un pašam ir jāatrod risinājums, tomēr ir reizes, kad cilvēks viens pats nespēj šo risinājumu atrast un var palīdzēt ārsts-psihoterapeits. Vissvarīgākais psihoterapeita darba instruments ir saruna un emocionālais kontakts - ārstējošas jeb terapeitiskas attiecības, ar kuru palīdzību nonākt līdz diagnozei un problēmas risināšanai.

Kuru psihoterapijas metodi izvēlēties?

Pacientam nepieciešamo psihoterapijas veidu nosaka ārsts. Piemērotākā terapija tiek noteikta individuālo izvērtēšanas vizīšu laikā, kurās tiek nolemts arī tas, cik bieži un ilgi būs jādodas pie ārsta-psihoterapeita. Arī pāru un ģimeņu terapijas laikā tiek rekomendēta individuālā psihoterapija, jo individuālajā psihoterapijā cilvēkam ir iespējams ar sevi strādāt dziļāk. Pāru un ģimeņu terapijas laikā darbs nebūs tik dziļš, jo parādās dažādi neapzināti psihiski procesi, piemēram, pāru vai ģimenes locekļu neapzināta cīņa par ārsta uzmanību, partnera klātbūtne traucē atklāties pilnībā. Ja ir nepieciešama pāru vai ģimenes psihoterapija, tad pāra vai ģimenes vizītes, iespējams, mijas ar individuālajām.

Ārsts-psihoterapeits nosaka katram pacientam individuāli nepieciešamo terapijas veidu.

Kas ir psihosomatiskā medicīna?

Psihosomatiskā medicīna ir medicīnas specialitāte par ķermeņa, psihes un sociālo faktoru savstarpējo mijiedarbību un to lomu cilvēka psihisko un somatisko jeb ķermenisko slimību un traucējumu izcelsmē, norisē, ārstēšanā, prognozē un profilaksē. 

 Jau 19. gadsimta sākumā angļu dzejnieks Semjuels Kolridžs minēja jēdzienu „psihosomatisks”, kas rāda, ka ideja par psihosomatisku pieeju pacientiem, kā arī doma par cilvēka psihes un ķermeņa vienotību ir ar senu vēsturi. Daļa no agrāko laiku ārstu uzskatiem tiek izmantota joprojām. Psihosomatiskā pieeja pacientam balstās uz līdzsvara principu, uz koncepciju par ķermenī un psihē noritošo procesu vienlaicīgumu un vienādo nozīmību.

 Psihosomatika īpaši pievēršas cilvēka emocionālajam stāvoklim un tajā noritošajiem procesiem, caur kuriem tiešā veidā cilvēka centrālā nervu sistēma regulē ķermeņa iekšējo orgānu darbību – tātad nosaka ķermeņa veselības stāvokli. 

 Termins „psihosomatiskais traucējums” apzīmē psihisku faktoru radītu vai izsauktu ķermenisku saslimšanu vai tās saasināšanos šo faktoru darbības rezultātā.

 Jau senā pagātnē bija zināms, ka smagas emocijas saārda ķermeni, kamēr patīkamās emocijas, piemēram, prieks, ir labās zāles, kas atveseļo, uzmundrina un spēcina.

Mūsdienās ikvienam ārstam ir svarīgi izprast dažādus psihosomatisko simptomu veidošanās iemeslus un gaitu, jo laiks, kurā dzīvojam, ir stresu, depresiju, krīžu un pārdzīvojumu pilns. Nereti tieši emocionālais faktors ir ķermeniskās saslimšanas iemesls.

Kā atšķiras ārsts-psihoterapeits, psihiatrs un psihologs?

Psihoterapeits, psihiatrs un psihologs ir atšķirīgas profesijas ar dažādiem uzdevumiem. Šo speciālistu izglītība un prasmes ievērojami atšķiras. Latvijā nereti cilvēki jauc šo profesiju jēgu.

Ārsts-psihoterapeits ir speciālists, kurš ar zinātniski pamatotām metodēm var palīdzēt risināt cilvēka problēmas, to skaitā emocionālās un psihosomatiskās jeb fiziskās veselības problēmas.

Psihologs nav ārsts un nedrīkst ārstēt cilvēkus, tai skaitā izrakstīt zāles. Psihologa darbība nepakļaujas Ārstniecības likumam, un juridiski atbildību par pacienta veselību viņš nenes.

Latvijas Ārstniecības likuma 26. pants „Ārstniecības personas un to darbība ārstniecībā" nosaka, kas ir ārsts un kādā gadījumā cilvēks var sākt strādāt kā ārsts. Šī likuma 29. pants nosaka, ka speciālista prakses tiesības apliecina ārstniecības personas sertifikāts un tās reģistrācija normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Secinājums – ja persona nav ārsts ar attiecīgo izglītību un tai nav atbilstoša sertifikācija, šī persona nevar sevi dēvēt par psihoterapeitu, jo Latvijā psihoterapeits ir ārsta pamatspecialitāte.

Kāda veida problēmas risina psihoterapija?

Ar psihoterapijas palīdzību var sekmīgi risināt gan ķermeņa, gan emocionāla un psihiska rakstura problēmas, un sabiedrība arvien vairāk sāk pieņemt psihoterapiju ne tikai kā iespēju, bet arī nepieciešamību.

Kad nepieciešama psihoterapija?

Ja neprotam tikt galā ar stresu ikdienā, ja ir grūtības pieņemt sevi un veidot attiecības, ja uznāk panikas lēkmes, ja skar vardarbība, zaudējums, nāve, šķiršanās, sēras vai pārdzīvojumi. Ja uzņemamies darba gūzmu, turpinot savu skrējienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, ja sajūtam iekšēju diskomfortu, trauksmi, - agri vai vēlu ķermenis signalizē, ka tam nepieciešama atpūta. Signalizē ar ... slimību.