Pasakas un to loma psihiski veselas personības attīstībā.

 

Gunta Ancāne, Dr.med., asoc. profesore, psihoterapeite.

 

Laikā pirms Ziemassvētkiem cilvēka domas ir atvērtas brīnumam – gan tā radīšanai, gan saņemšanai. Manuprāt, viens no tiem – kaut kā jauna un svarīga uzzināšana par sevi, kāda aspekta, kas, pēkšņi izgaismots, var likt pārvērtēt un pēc tam mainīt pat visu dzīvi. Pasakas ar savu simbolu un vispārinājumu bagātību ļauj cilvēkam gan ieskatīties savās vērtībās, domās un izjūtās, gan aizdomāties par to veidošanās apzinātajiem un varbūt līdz šim neapzinātajiem cēloņiem, gan tālāko attīstības ceļu nospraust.

 

Pasakas mīl bērni un mīl pieaugušie. Izteicieni „pasakaina dzīve” un „dzīvot kā pasakā” apstiprina cilvēku patiku pret pasakām. Jautājums rodas, kāpēc tas tā, jo pasakas nebūt nav viennozīmīgi jaukas un tajās attēlotajiem raksturiem piemīt visa plašā cilvēcisko jūtu gamma. Viena no atbildēm varētu būt, ka pasakas attēlo dzīves pamatpatiesības, pamatprincipus, māca izprast cilvēku jūtas un emocijas, to dinamiku, konfliktus, kā arī dažādas dzīves grūtības un to risinājumu veidus.

 

Kā teicis viens no lielākajiem pasaku nozīmes pētniekiem Bruno Betelheims, cilvēks, īpaši bērns, jūt, ka pasakas, lai arī nav reālistiskas, tomēr ir dziļi patiesas. Maza bērna dzīve patiesībā ir kā brīnumpasaka – burvestību pilna – tētis noceļ no augšējā plaukta, kā likās, nesasniedzamo, mamma pēkšņi ir atnesusi tik ļoti kāroto, vielas un lietas temperatūras ietekmē maina krāsu un izskatu un tā bez gala. Bērna acīm pieaugušie pārvietojas mājiņās, kurās iekārtoti dīvāni un stūre, lido pa gaisu kā lidojošie paklāji, prot uzburt labas un iekārotas mantas un tā bez gala. Sākumā viss ir brīnums – par visu var brīnīties un priecāties, reizēm arī baidīties. Un ir tik daudz jautājumu, kā tas viss darbojas, kādas ir likumsakarības, kāpēc, ar kādu mērķi.

 

Lai arī šķiet, ka pasakas uzrunā galvenokārt ar savu virspusējo saturu, tomēr lielāka nozīme ir to neapzinātajam vēstījumam par vispārcilvēciskajiem lielajiem jautājumiem, kuri saistīti ar dzīves jēgas meklējumiem, – dzīvība un nāve, šķēršļi nodomu īstenošanā un to pārvarēšanas veidi, labā un ļaunā pretstats, dzīves vērtības un nepieciešamības, tādu vērtību kā pašcieņas, drosmes, izturības, mērķtiecības izvērsumi. Pasakas sniedz atbildi uz jautājumu, kā pasaule iekārtota, kā pareizi dzīvot, kā iemācīties dzīvot saskaņā ar sevi. Kas es esmu? No kurienes nāku? Kurp dodos? Tās mazliet slēptā veidā, vēršoties pie cilvēka zemapziņas, izstāsta svarīgāko par dzīves un cilvēka būtību.

 

Pieaugušie bērniem dzīvi parasti attēlo vienpusēji. Stāstot, cik visi cilvēki, zaķīši un kaķīši ir jauki un labi un aicinot tādus jaukus un saldus būt arī pašus bērnus, vecāku nolūki lielākoties ir labi. Tomēr bērns jau agrīnā bērnībā iegūst citu, pretēju dzīves pieredzi – ka mīļie vecāki, citi pieaugušie un dzīve kopumā reizēm nemaz nav jauki, ka pats reizēm jūt milzīgu emocionālu diskomfortu, kuru pieaugušie negrib vai neprot izprast. Joprojām bieži dzirdam, ka bērna neveiklo izturēšanos, ko rada diskomforts sakarā ar smagu jūtu pārdzīvojumu – tādu kā bailes, aizvainojums, dusmas, bezpalīdzīgs niknums u.c. –, kāds cietsirdīgi nosauc par niķiem vai histēriju.

 

Tādās situācijās pasakas nāk kā palīgi un izglītotāji, kas apstiprina, ka eksistē dažādas jūtas un ka no tām nav jābaidās, tās var izprast; ka pasaulē ir ne tikai labas lietas, bet arī dažādas problēmas, kuru priekšā nevar atļauties gļēvi nolaist rokas, bet kuras ir iespējams un kuras ir nepieciešams iemācīties pārvarēt. Daudzu pasaku neapzinātais vēstījums ir tieši šis – pasaulē blakus labajam pastāv arī ļaunais. Un tālāk tās iedrošina katru cīnīties par saviem mērķiem, pašcieņu, vēlmēm un nepieciešamībām.

 

Piemēram, pasaka par Ansīti un Grietiņu. Tas ir stāsts par to, kā jūtas bērni, kuri izjūt lielas bailes, nāves bailes. Pasaka sākas ar to, ka bērni noklausās mātes un tēva sarunu, kurā abi nolemj savas nabadzības dēļ bērnus nogalināt. Kā zināms, nabadzība bojā raksturu, cilvēki nocietinās, kļūst mazāk iejūtīgi, mazāk spēj līdzi just (te vietā atcerēties, ka PVO dokumentos minēts, ka nabadzīgi cilvēki biežāk cieš no somatiskiem un emocionāliem traucējumiem). Abi vecāki nolemj otrā rītā aizvest bērnus dziļi mežā un tur atstāt meža zvēriem par barību. Tā kā bērni paši atrast ceļu uz mājām nespēs, divas mutes vairs jābaro nebūs. Ansītis šajā draudīgajā situācijā neraud, nelūdz žēlastību, bet izdomā izeju – izzogas no mājas un salasa akmentiņus, kurus no rīta izbārstīt uz ceļa, lai atrastu ceļu mājup, un vēl mierina Grietiņu. Šekspīra traģēdiju cienīgs samezglojums – vecāki vēlas bērnu nāvi, tomēr nekur citur, kur atgriezties, viņiem nav. Tātad pasaka ir stāsts, mācība par to, ka arī tik smagās situācijās var būt kāds risinājums. Kad bērni atgriežas mājās, māte kļūst atklāti nikna. Bērni tiek aizvesti atpakaļ, šoreiz bez akmentiņiem, lai viņi neatrastu atpakaļceļu. Un atkal abi nezaudē drosmi un, viens otru iedrošinādami, dodas meklēt ceļu.

 

Viena no blakus tēmām šajā stāstā ir par labajiem vājajiem cilvēkiem un ļaunumu, ko viņi nodara. Tēvs sākumā ir it kā labais tēls, jo it kā iebilst pret mātes nežēlīgo plānu. Tomēr tikai “it kā”. Jo neko aktīvi nedara, lai savus bērnus aizstāvētu. Gļēvi pakļaudamies sievas plānam un vezdams bērnus mežā, kur paredzams, ka tos saplosīs meža zvēri, viņš savu iekšējo baiļu, nedrošības un, iespējams, izstumtās agresivitātes dēļ rīkojas tikpat cietsirdīgi kā sieva.

 

Meža zvēri bērnus nesaplosa, toties viņi nonāk pie raganas, kura nolemj apēst sākumā vienu no viņiem. Atkal dzīvības un nāves jautājums. Un atkal bērnus glābj pašu drosme un attapība. Tomēr cīņa par savu pastāvēšanu un izdzīvošanu nevar tikt izcīnīta saldi un mīļi – lai netiktu nogalināts Ansītis, jānogalina ragana. Kad pirms dažiem gadiem Vācijā skatījos Engelberta Humperdinka pasaku operu Ansītis un Grietiņa, bērnu pilnā zāle sajūsmā šalca raganas nāves skatā. Nez vai kāds tajā brīdī aizdomājās, ka, strikti ņemot, redz slepkavības ainu, stāstu par to, ka bērni bez vecāku emocionāla atbalsta nevar veselīgi attīstīties un spiesti kļūt par noziedzniekiem vai ko tamlīdzīgu. Zāle uzgavilēja, ka bērni atraduši veidu, kā palikt dzīviem. Pasakai svarīgāka par moralizēšanu ir atļaujas došana cīnīties un sevi aizstāvēt. Tā kā Grietiņa atrod raganas dārgakmeņu krājumu, bērni var droši doties atpakaļ pie vecākiem, kas tagad vairs nav nabagi, un visa ģimene kopā var turpināt tālāk dzīvot “laimīgi”.

 

Šo pasaku var analizēt kā stāstu par vecākiem, kas ir nabadzīgi ne tik daudz naudas, kā emocionālā ziņā un kam bērni ir kā instruments savu ērtību un labsajūtas uzturēšanai. Bērna domas un jūtas, viņa dzīve pati par sevi ir nevērtīga jeb tik vērtīga, cik labsajūtas un komforta viņš sagādā saviem vecākiem. Tie ir paštaisni vecāki, kas dzīvo pēc principa – ir mūsu viedoklis un nepareizais viedoklis.

 

Bērni, klausoties šo pasaku, identificējoties ar galvenajiem varoņiem, izdzīvo bailes būt atstumtiem, pamestiem, apēstiem, nogalinātiem un prieku, tiekot ar grūtībām galā un apmierinot savu nepieciešamību būt pie vecākiem, būt mīlētiem. Jūtas, kuras viņi jau pazīst no pašu pieredzes, tikai tagad tām atrasti vārdi un iegūta kognitīva izpratne par tām, un, kas ir svarīgākais, izdzīvotais notikums beidzas bērnam patīkami. Viņš kopā ar galvenajiem varoņiem ir pārdzīvojis grūtības un uzvarējis.

 

Pasakas par tēmu, kā tēvadēls gāja pasaulē laimi meklēt, ir stāsts par atkarības jūtu pārvarēšanu un gatavību sākt neatkarīgu, autonomu dzīvi. Apdraudējuma situācijās savas nedrošības pārvarēšana dod iespēju atrast nepieciešamos risinājumus un ar uzvaru iziet no situācijas. Varoņiem pārvaramās daudzās grūtības norūda un nobriedina viņus kā personības un ļauj izvirzīt atkal jaunus un jaunus uzdevumus. Šīs ir pasakas, kuras aicina stādīt lielus mērķus, pieņemt sarežģītus izaicinājumus, pārvarot bailes un atkarības vēlmes, māca nebaidīties no dzīvē neizbēgamajām cīņām, vispirms jau katram pašam sevī, ar savu vājumu, gribasspēka trūkumu, infantilām vēlmēm, piemēram, kā aicinājums sev “nemokies, nestreso, dzīvo viegli, gan jau kāds cits izdarīs, izcīnīs, izdomās, sakārtos”. Šādi domājošs pieaugušais varbūt nebūs pats vērtīgākais sabiedrības loceklis, tomēr gana veiksmīgs un noderīgs. Tomēr šādu cilvēku apdraud noteikti personības traucējumi, kas viņa tālāko darbību izvērš līdzīgu Melnā prinča tēlam: “Lai viņš cīnās, es paskatīšos, kā viņam tajā cīņā ies, lai saglabātu savu pašcieņu, gudri pamācīšu, kā vajag cīnīties, un pakritizēšu, ka vēl jau nav gana perfekti izdarīts, un tad beigās, kad viņš pārgurumā paklups, izmantošu brīdi, lai piesavinātos viņa darba rezultātu, pašu noniecinātu u.tml.”

 

Šādi domā un no neizbēgamajām dzīves cīņām atsakās cilvēki, kuru personības dziļākajā būtībā mīt savas nevērtības, sliktuma izjūta un kuriem tāpēc ir bailes no atklātas cīņas, jo tajā viņu nespēja būs skaidri redzama, tāpēc, ka cīņa ir situācija, kurā cilvēks atklājas pilnībā, –gan viņa potences, prasmes, gan neveiklības ir kā uz delnas. Ārēji šie cilvēki atpazīstami pēc tā, ka viņi izvairās skaidri formulēt savus principus un vērtības, līdz ar to viņiem ir iespēja vienmēr piekļauties stiprākajam, saglabājot iespēju īpaši nepiepūlēties un ar savu galvu nedomāt, savu agresiju tie iemācās izpaust pasīvi – piemēram, mēs to redzam t.s. delfu komentētājos – aiz nikiem noslēpušies mazi, nikni spindzētāji, kuru intelektam, šķiet, pat viens komentāru teikums ir izaicinājums. Pieaugušie, kas nemīl varoņpasakas, bieži vien cieš no šīs problēmas – vēlmes aktīvi nozākāt aktīvos un darošos, pašiem paliekot pasīviem, kā rezultātā pašu vērtības un pašcieņas izjūta vismaz zemapziņas līmenī dzīves laikā krītas un krītas.

 

Stāsts par bailēm ir aktuāls arī pasakā Sarkangalvīte un vilks. Pieaugušais lasītājs aizdomājas: 1) kādas jūtas vada māti, tai sūtot briesmu pilnā mežā savu mazo meitiņu; 2) ar ko tik slima ir vecmāmiņa, kas attaisnotu maza bērna sūtīšanu briesmās; 3) kāda jēga ir apciemot vecmāmiņu mazam bērnam, ja pieņem, ka vecmāmiņa ir smagi slima, bet groziņā nav zāļu? Ja runa būtu par emocionālā atbalsta sniegšanu, tad daudz piemērotāka būtu mātes vizīte pie vecmāmiņas. Bērns nevar sniegt smagam sirdzējam nepieciešamo emocionālo atbalstu. Tad kāpēc gan? Kas slēpjas aiz nevainīgās, pat it kā cēlās mātes rīcības? Atbilde uz to, kāpēc māte neaizstāv savu bērnu, varbūt rodama Vilka un Sarkangalvītes tēla nelielā izvērsumā. Kā tas nākas, ka Sarkangalvīte pretēji mātes padomam nolemj pa briesmu pilnām meža pļaviņām vēl pastaigāties? Kas ir šis uz meža ceļa satiktais, laipni tērgājošais vīrs, kurš, uzzinājis, kurp meitene dodas, aizsteidzas viņai priekšā. Vai meitene nav brīdināta pārāk atklāti ar svešiniekiem neizrunāties? Kā tas nākas, ka viņa laipni pastāsta Vilkam, kur viņu varēs satikt, tā vietā, lai grieztos atpakaļ un sauktu pēc palīdzības? Jāņem vērā, ka atšķirībā no Ansīša un Grietiņas Sarkangalvīte vecāku māju pamet ar prieku. Un viņa ir nobriedušāka, jau pusaudžu gadus sasniegusi un atšķirībā no abiem iepriekšējiem tēliem pēc mātes tā vairs netiecas. Un meža ceļš priekš viņas nav svešs un ir labi pazīstams. Pero pasakas variantā Vilks, kurš, Sarkangalvītei ienākot, guļ vecmāmiņas gultā, aicina viņu pie sevis gultā, pirms tam aicinot izģērbties, ko viņa arī labprāt dara. Un uz meitenes jautājumu par viņa lielajām rokām atbilde ir: “Lai es tevi varētu labāk apkampt.” Tiklīdz uz šo pasaku palūkojamies kā uz stāstu par meiteni, kura varbūt pubertātes periodā interesējas par vīriešu valdzināšanu, kura vēlas būt pavedināta un kura diezgan labi sadarbojas ar māti un vecmāmiņu (viņu starpā konfliktu nav), stāsta detaļas kļūst saprotamākas. Pero variantā pasakas nobeigumā ir neliels moralizējošs dzejolītis, ka jaunām meitenēm nevajadzētu vis katram klausīt un uz katru klausīties.

 

Pasaka par trīs ruksīšiem un vilku, kas pirmajā mirklī arī varētu šķist pasaka par bailēm, tomēr vairāk ir stāsts par to, cik svarīgi ir spēt atlikt izklaidi, spēles, atpūtu, baudu un citas patīkamas lietas uz laiku pēc krietni padarīta darba. Lai tiktu galā ar spēcīgākiem, labu nevēlošiem, ļauniem, starp citu, kā rāda pasaka, vienlaikus arī pamuļķiem pretiniekiem dzīvē, ir laikus par to jādomā un tam jāgatavojas. Ruksīšu celtās būdiņas ataino cilvēku zināšanu un prasmju evolūciju – pirmais ceļ no salmiem, otrais no zariem un trešais no ķieģeļiem vai citās pasakas versijās – no akmens. Paši trīs ruksīši – cilvēka personības attīstības stadijas. Jaunākie ruksīši tēloti kā mazi un bērnišķīgi, kuru pamatmērķis ir atrast laiku parotaļāties un kuri par nākotni vēl nedomā, ar notikumu prognozēšanu nenodarbojas un tāpēc mājiņas celšanai īpaši daudz laiku atvēlēt negrib. Gudrākais no trim ruksīšiem ir vecākais, kas ir visvairāk pieredzējis un spēj notikumus prognozēt. Viņa darbības mērķis – uzcelt māju, kura pasargās, kurā justies droši, un tad arī izklaidēties un priecāties. Pasakas klausītāju līdzpārdzīvojums nogulsnē zemapziņas līmenī atziņu par to, cik patīkami ir priecāties pēc labi padarīta darba. Identifikācija ar šiem varoņiem palīdz pieaugt, iemācīties dzīvot, atsakoties no baudas principa un apgūstot dzīvošanu saskaņā ar realitātes principu, jo, lai cik intensīvi kāds mūs aicinātu “dzīvot viegli”, tas nav savienojams ar realitātes principu pieaugušas, nobriedušas personības dzīvē – vieglās un baltās dienas var nākt tikai pēc pūļu un darba ieguldīšanas. Pretinieks, arī daudz spēcīgāks, ir pieveicams tam, kas ir prasmīgs un nebaidās piepūlēties. Atšķirībā no dažādiem moralizējošiem stāstiem un fabulām pasaka dod cerību un ticību izaugsmes procesa iespējamībai priecīgā un saistošā veidā un netieši aicina bērnu augt un attīstīties. Starp citu, cilvēki, kas jaunības laiku nav pavadījuši kā jaunākie ruksīši un ir ielikuši labu pamatu tam, lai ziemā un vecumdienās būtu, kur jauki atrasties, bieži kā vienu no mīļajām pasakām nosauc arī Trīs ruksīšus. Šī pasaka veicina vēl vienu svarīgu psihiskās veselības iezīmi – spēju prognozēt savas rīcības sekas. Cilvēki nemitīgi plūc savu iepriekš izdarīto izvēļu augļus – cilvēku rīcības sekas ir tās, kas veido cilvēku likteni.

 

Palūkojoties no citas puses, šī pasaka aicina akceptēt nepieciešamību kontrolēt savas neapzinātās dziņas un vēlmes. Psihoanalītiskajā literatūrā ļaunais vilks tiek analizēts kā cilvēka paša agresīvās daļas projekcija uz ārpusi, un tikšana galā ar vilku tādā gadījumā iegūst papildus jēgu – cilvēks pamazām iegūst prasmi pārvaldīt pats savas dažādas jūtas un dziņas, kas ir viens no augstākajiem iespējamiem sasniegumiem cilvēka dzīvē vispār.

 

Ir pasakas, kuras aicina bērnu atrast viņa patieso identitāti, nebaidoties no šķiršanās sāpēm no mājam, kurās viņa galvenā identitāte ir bērns. Sevis meklējumi sākumā ir cieši saistīti ar sāpēm un zaudējuma izjūtu – mājas miera, drošības, kur paklausība nozīmēja ērtu dzīvi. Laimīgās un bezrūpīgās bērnības laiks ir beidzies (ja tāds ir bijis, jo psihosomatiskās medicīna un psihoterapijas ārstu klīniskā prakse rāda, cik daudziem cilvēkiem tāda laika nemaz nav bijis).

 

Pasakā Brālītis un māsiņa māsiņa ir tā, kura šajos meklējumos sargā abus no ieslīgšanas zemapziņas instinktu un dziņu diktētos baudas meklējumos, brīdinot brālīti nesākt dzert no dīķa, avotiņa, peļķes (dažādas pasaku variācijas), lai viņš nepārvērstos par dzīvnieku. Sadzīves līmenī tik aktuālā tēma – brīdinājums cilvēkam, kas emocionālās nelabsajūtas dēļ pastiprināti lieto alkoholu, par gaidāmo degradāciju. Pie tās cilvēku noved nenobriedušas personības nepieciešamība pēc tūlītēja emocionāla diskomforta likvidācijas, nespēja atlikt labsajūtas iegūšanu, kā to prasa realitātes būtība. Tādā gadījumā pārsvaru ņem un cilvēka rīcību nosaka baudas princips, kura jēga ir – aizmiršanos no dzīves problēmām dodošo baudu saņemt tūlīt un šobrīd, citādi “neizturēšu”. Tā kā šāds domāšanas veids papildus vēl akceptē dažādas antisociālas darbības, tad tas ir dzīvesveids, kas veido cilvēka degradācijas likteni, jo problēmu risināšana tiek atlikta mūžīgi un personības infantilizācija nebeidzas nekad ar visām no tā izrietošām sekām likteņa veidošanā, turklāt katra neveiksmīga izvēle padara grūtāku atgriešanos uz potenciālās izaugsmes ceļa.

 

Pasaka par Sniegbaltīti ir pasaka par mātes un meitas sacensību. Ja mātes personības attīstība nav pilnīga, viena no tās izpausmēm būs t.s. edipālās problēmas, kuras izpaužas vairākos veidos, bet māšu gadījumā visspilgtāk – nepieciešamībā sacensties ar savu meitu. Mātes – sāncenses un mātes – draudzenes ir viena procesa divas dažādas puses. Abos gadījumos bērnam pietrūkst emocionāli siltu, tuvu attiecību ar māti. Māte – draudzene ir pavisam cits attiecību modelis, kurā draudzene jau ir, bet mātes nav. Vienu no šādiem modeļiem labi var izpētīt Darrena Aronofska filmā Melnais gulbis. Māte, kurai ir izteikti personības traucējumi, nespējot izprast savu meitu, iedziļināties viņas jūtās, piespiež viņu spēlēt saldās meitenes lomu. Tā ir nepieciešama mātes narcistisko traucējumu dēļ, jo, nebūdama nobriedusi personība un nespējot pildīt mātes funkcijas, viņa spēj tikai spēlēties ar savu bērnu kā ar saldu lelli. Tiklīdz meitene izrāda citas jūtas – bailes, dusmas, kuras liek teikt kaut kādos sadzīves sīkumos, aizvainojumu, – māte nobīstas un kļūst nikna, apvainojas uz bērnu, it kā tā ar savām jūtām viņai nodarītu pāri. Mātei diskomfortu sagādā arī meitas panākumi, kuri pašai pietrūkuši, un filmā niansēti parādīts, kā apzināti un neapzināti māte cenšas panākumus nepieļaut arī savai meitai. Rezultātā slimā māte iegūst zināmu komfortu par augstu cenu – bērna personība tiek galināta nost. Filmā galvenajai varonei palīgā dodas viņas baleta kolēģi un trupas mākslinieciskais vadītājs. Pasakā Sniegbaltītei palīdz Mednieks, kurš pretēji mātes pavēlei meiteni tomēr nenogalina, un rūķīši.

 

Vēl pieminama būtu pasaka par Pelnrušķīti. Priekšplānā izvirzās siblingu savstarpējā konkurencē zaudējuša bērna rūgtā drāma. Neviens no pieaugušajiem nevēlas mazajai meitenei palīdzēt – ne tēvs, ne pamāte. Tomēr Pelnrušķītei ir iespēja ar salīdzinoši nelielu citu emocionālu atbalstu izdzīvot savu dzīvi – viņai ir bijusi mīļa, gudra, respektīvi, psihiski vesela māte, kura spējusi ielikt bērna personības veselīgai attīstībai nepieciešamos pamatus. No psihoanalītisko teoriju viedokļa laiks to ielikšanai – pirmie pieci dzīves gadi. Un dažādu tautu pasakās Pelnrušķītes māte mirst, kad viņa šo vecumu ir jau sasniegusi. Ielikti pamati nozīmē, ka meitenei piemīt spēja uzticēties sev un citiem, spēja būt neatkarīgai bez kauna izjūtas, spēja vēlēties, interesēties, izvirzīt dzīves mērķus un baudīt bez vainas izjūtas. Tās ir īpašības, kuras ļauj izturēt grūtu dzīves posmu, nezaudējot savu sapni – Pelnrušķītes gadījumā apprecēt princi – un galu galā to īstenojot. Cilvēkam, kas iet droši uz savu mērķi, viss izdodas nevis tāpēc, ka kādas durvis pašas atvērtos, bet tāpēc, ka, skaidri zinot, ko grib, cilvēks ar lielu pārliecības spēku ver vaļā tieši vajadzīgās durvis. Pasaka ir stāsts par to, ka labs paštēls un pašcieņa ir panākumu pamats.

 

Turklāt šī ir tēma par ticības nepieciešamību brīnumiem, burvestībām un pārvērtībām. Tā ir tēma par cilvēka gatavību pārmaiņām, spējai pārmaiņas uzņemt ar prieku un interesi. Spējai cerēt uz tām un būt gatavam tām. Gan smagām, gan patīkamām. Jo pārmaiņas vienmēr iet kopā ar emocionālu distresu un nekad nav savā būtībā vieglas.

 

Pasakas izklaidē, protams, tomēr svarīgāk, ka gudram cilvēkam daudz ko dod, daudz ko iemāca un spēj padarīt viedāku. Kā daudz kas cits, tās dod materiālu domāšanai. Savukārt Zigmunds Freids saka, ka domāšana ir potenciālo iespēju analīze tajā nozīmē, ka, domājot un pārdomājot iespējamos risinājumus, attīstības ceļus un vienas vai otras izvēles konsekvences, cilvēks veido savu likteni vai, pareizāk, savu dzīvi patīkamāku un interesantāku, bez liekiem sarežģījumiem, bez neapzinātas nepieciešamības veidot katrā ūdens glāzē vētru, bez fantāzijas, ka paša dzīves neveiksmēs un grūtībās būtu vainojams kāds cits/-i. Psihiski vesela un iekšēji brīva cilvēka pirmais ieguvums – fascinējošā spēka un varēšanas izjūta veidot savu dzīvi, apziņa, ka neviens tavu dzīvi nespēj būtiski ietekmēt (izņemot, protams, vecāku ekstrabūtisko jeb ekstrakritisko ietekmi uz personības veidošanos bērnībā). Tēma par princesēm un prinčiem, karaļiem un karalienēm, kas pasakas sākumā cieš no netaisnības un nav savas valsts valdnieki, parasti beidzas ar to, ka viņi iegūst varu un varēšanu, tostarp iekšēju spēku, pārvaldīt savu valsti, respektīvi, savu dzīvi. Respektīvi – brīvība un neatkarība kā cilvēka dzīves augstākā vērtība.

 

Šai tēmai tuva ir pašcieņas tēma. Bez patiesas cieņas pret sevi un pašvērtības izjūtas brīvības izjūta nav realizējama. Zīmīgi, ka viens no svarīgākajiem Eiropas juridiskajiem aktiem – Eiropas Savienības Pamattiesību harta (Nica, 2000) – sākas šādi: “Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.” (1. nodaļa, 1. pants.)

 

Pasakas ļauj katram atrast svarīgas atbildes par sevi, par pasauli, par dzīvi. Tādējādi pasakas dod emocionālu atbalstu, dod zināšanas, veicina personības attīstību. Tās var būt arī vārtiņi, caur kuriem ieskatīties sevī. Uzdodot sev jautājumu, kura no pasakām šobrīd liekas vistuvākā, katrs var aizdomāties, kādā veidā šīs pasakas sižets un tajā dotie vēstījumi ir aktuāli viņa dzīvē.

 

Cilvēks jūt, kura no daudzajām pasakām atbilst viņa šā brīža iekšējai emocionālai situācijai un vajadzībai, – kura šobrīd ir personības vājā vieta, kuras stiprināšana prasa atbildēt uz virkni jautājumu. Pasakas ļauj attīstīt iztēli, radošās spējas un, veidojot skaidru robežu starp realitāti un fantāziju, palīdz tomēr arī šīs abas daļas personībā integrēt. Zēns, kurš, klausoties pasaku, iejuties bruņinieka ādā, pēc mirkļa spēlējot futbolu ar draugiem pagalmā, zina, ka nav bruņinieks, ka ir 21. gadsimta bērns.

 

Šajā rakstā analizētas tika tautas pasakas. Kas attiecas uz modernajām autoru pasakām, tad tās reti kad konkurē, jo kā viena autora darbs vairāk vai mazāk mākslinieciskā formā ir vienpusējs redzējums un nav samērojams ar tautas pasaku gadsimtiem ilgo daudzkārtējo pulējumu, kā to skaidri rāda latviešu literatūras gan aizsākuma, gan vēlākie darbi. Daudzos latviešu autoru stāstos un romānos ir skaidri jūtama autora vientulības, atstumtības un dažādu citu smago jūtu izlikšana uz papīra, kas, no ārsta viedokļa raugoties, ir atbalstāma, tomēr tikai ar mēru un neapgrūtinot ar to citus cilvēkus – ar to es domāju gudrāku atsijāšanu, veidojot skolu obligātās literatūras sarakstus, jo bērnu nenobriedušajai psihei rekomendēt vajadzētu īpaši gudru literatūru. Labs kritērijs daļas obligātās literatūras izņemšanai būtu – izņemt vispirms to grāmatu nosaukumus, kuras bērni atsakās lasīt nu jau paaudžu paaudzēs. Tas nenozīmē konkrētas grāmatas galēju noniecināšanu, bet to, ka tās vieta ir kādā citā, ne bērnu obligātās literatūras sarakstā. Neviena bērna emocionālajai veselībai par labu nenāks kāda vientuļa un pamesta bērna tīksmināšanās par katru puķīti un zālīti pļavā vai sekošana desmitiem lapaspušu garam stāstam par to, kā kaķītis moka pelīti un kā pelīte jūtas. Psihiski veselam bērnam ir neiespējami identificēties ar jebkuru no stāsta varoņiem. Manuprāt, daļēji atbildība par sadomazohistiskajām un depresīvajām tendencēm, kuras ilgu laiku prevalējušas latviešu bērnos un cilvēkos kopumā, jāuzņemas arī skolu sastādītajiem obligātās literatūras sarakstiem.

 

Tautas pasakas satur sevī daudz dzīves gudrību un gudrā, neuzbāzīgā, saistošā veidā ar mums dalās. Tikai jāņem, tikai jādomā, tikai jāstrādā ar sevi, lai varētu paņemt. Un tad jau ir tik patīkami izdzīvot mums katram doto iespēju būt par valdnieku – karalieni vai karali – un patiesi veiksmīgi īstenot savas karaļvalsts – t.i., savas dzīves – sakārtošanu un jauku pārvaldīšanu. 

 

Raksts publicēts:

Žurnāls "Latvijas Ārsts", 2013. gada 12. numurs, 61.–63.lpp.