Psihoterapijas principi

Psihoterapijas process sākas ar konsultāciju pie ārsta psihoterapeita, kurš veic pacienta psihiskā stāvokļa izpēti un diagnostiku. Ārsts nosaka arī psihoterapijas veidu, kāds pacientam būtu nepieciešams. Ir svarīgi, vai pacients patiešām vēlas un ir gatavs psihoterapijai, jo tas ir darbs, kas nav viegls. Iedziļināšanās sevī un savās izjūtas, kā arī reizēm ķermeņa sajūtās prasa koncentrēšanos, patiesu vēlmi sevī iedziļināties un sevi izprast, lai tādejādi atbrīvotos no problēmām. Tā kā psihoterapijas process ir kopdarbs, tajā ir nepieciešama liela pacienta līdzestība. Pacientam jābūt gribošam un spējīgam nākt regulāri noteiktā laikā, runāt par sevi, jābūt aptuvenai izpratnei par to, ka viņa grūtību izcelmē liela daļa ir viņa paša ieguldījums un ka ārējās pasaules ieguldījums ir daudz niecīgāks.

Konsultāciju process ilgst no vienas līdz četrām vizītēm. Šī procesa beigās ārsts-psihoterapeits ir diagnosticējis problēmu iemeslus un piedāvā cilvēkam piemērotāko psihoterapijas veidu vai veidus.

Psihoterapeitisko vizīšu biežums ir 1-3 vizītes nedēļā, viena vizīte ilgst 45 minūtes.

  • ja psihoterapijas mērķis ir tikai atbrīvoties no akūtiem simptomiem, tā varētu būt īstermiņa psihoterapija (daži mēneši). Tā ir mazāk dziļa terapija, kas orientēta uz konkrētiem simptomiem, piemēram, fobijas, uzmācīgas domas un/vai darbības. Šīs terapijas laikā parasti tiek strādāts ar cilvēka domām, lai tādā veidā izmainītu cilvēka jūtas.

  • ja mērķis ir etiopatoģenētiska pacienta ārstēšana (ārstēšana, kas vērsta uz slimību izraisošiem faktoriem un dziļākiem tas mehānismiem), tā būs ilgtermiņa psihoanalītiskā-psihodinamiskā psihoterapija. Šīs psihoterapijas laikā tiek strādāts ar cilvēka apzinātajām un neapzinātajām jūtām, ar zemapziņas konfliktiem, ar personības struktūras traucējumiem, tādējādi terapijas ilgums var būs pat vairāki gadi. Psihoanalītiskā-psihodinamiskā psihoterapija pacientam palīdz apzināties un pieņemt savas jūtas, izprast tās, ieraudzīt un izprast zemapziņas konfliktus un neveselīgus izturēšanās veidus. Līdz ar to mazinās vai izzūd simptomi, notiek personības nobriešana un sākas cilvēka funkcionēšana augstākā personības funkcionēšanas līmenī. Cilvēks sāk brīvi justies, domāt un uzvesties, izbaudīt savu dzīvi, priecāties par to, savas problēmas risinot adekvātā un sociāli pieņemamā veidā, kā rezultātā izzūd psihiskie un somatiskie simptomi. Funkcionēšana izdzīvošanas līmenī ir beigusies.