Somatizācija

Parasti diagnoze „somatizācija" tiek uzstādīta ilgstošas un neauglīgas somatiskas izmeklēšanas beigu posmā. Pie diagnozes nonāk ar izslēgšanas metodi, jo nereti ne ārstam, ne pacientam nepatīk atzīt, ka sāpēm „nav pamata". Somatizācija ir dažādu simptomu esamība, kuru pamatā ir nevis fiziski, bet gan emocionāli traucējumi.

 

Visbiežāk tieši hronisku sāpju gadījumā nonāk pie diagnozes „somatizācija", piemēram, ir galvas, vēdera, muguras, rokas vai kājas (parasti vienas) sāpes, kuras ir izteikti hroniskas. Sāpju vieta var mainīties, sāpju paasinājumus var veicināt strīdi, šķiršanās, dažādas grūtības attiecībās. Dažādu emocionālu traucējumu izpausmes var būt arī imunitātes novājināšanās, bieža saaukstēšanās. Šo izpausmju īstie iemesli sakņojas emociju fizioloģijā. Var teikt, ka galvenais somatizācijas iemesls ir nespēja just, nespēja pārdzīvot savas jūtas un vēlmes.

 

Ir pierādīts, ka cilvēku emocijas rodas galvas smadzeņu zemgarozas struktūrās kā reakcija uz jebkuru ārējās vides stimulu - it īpaši attiecībās ar citiem cilvēkiem. Daļa no neapzinātajām emocijām aiziet uz galvas smadzeņu garozu, cita daļa tiek nosūtīta veģetatīvajai nervu sistēmai (VNS), kura atbilstoši apstākļiem sagatavo ķermeni noteiktajai reakcijai - tuvināties, sadraudzēties, atslābt, cīnīties, aizsargāties, bēgt u.c. Veselam cilvēkam ir saskaņa starp neapzinātajām ķermeņa reakcijām un psihiskajām reakcijām.

 

Somatizācija parādās un attīstās tad, kad ķermenis reaģē atbilstoši bērnībā iegūtiem bioloģiskiem refleksiem (piemēram, ja vecāki bijuši agresīvi un sodoši, pie paaugstinātiem balss toņiem cilvēks neapzināti gatavojas aizsargāties vai uzbrukt), bet apzināti cilvēks vai nu vispār neko nejūt, vai arī jūt tikai nedaudz, nesaņemot emocionālu informāciju apzinātā līmenī.

 

Neapzinoties emocijas, neko nevar mainīt - nevar atrisināt konfliktus attiecībās, ļaut sev izpaust dusmas, skumjas, vainu, arī nereti mīlestību un prieku. Tajā pašā laikā ķermenis palēnām pārvēršas par „sarūsējošo zobratu" - hroniskās spriedzes dēļ parādās visdažādākās sāpes un citas nepatīkamas sajūtas un svarīgākās vēlmes un jūtas tā arī paliek ķermeņa reakciju līmenī, nevis psihiskajās aktivitātēs. Piemēram, izjūtot hronisku, neapzinātu apdraudējuma sajūtu, cilvēkam saspringst muskuļi (jo neapzināti viņš gaida uzbrukumu un it kā „saraujas"), tie ar laiku traucē nervu pavedienu un ādas apasiņošanu un limfas atteci (piemēram, rokā vai kājā), kā arī tiek traucēta nervu impulsu pārvade, rodas tirpšanas sajūta, iespējama pārejoša nejūtība, arī sāpes. Procesam ieilgstot gadiem, samazinās audu tilpums un kustību amplitūda, mazinās spēks, kustības kļūst sāpīgas. Kaut kas līdzīgs notiek arī pie psihosomatiskas izcelsmes bronhiālas astmas - bronhi sašaurinās, kad rodas neapzināti šķiršanās draudi vai cita trauksme. Procesam atkārtojoties gadiem ilgi, bronhos sakrājas gļotas ar baktērijām un attīstās hronisks iekaisums - bronhīts.

 

Kādu risinājumu piedāvā psihoterapija? Pirmkārt, jāiemācās just. Pacientam jāiemācās atpazīt savas jūtas tajās situācijās, kur viņš ir pieradis domāt, ka „nav jau nekas īpašs, lai satraukties" vai „es neko nejūtu". Otrkārt, terapijas procesā pacients pamazām atļaujas izpaust savas jūtas, vēlmes, izpaust dusmas, protestu, aizvainojumu - to, ko bērnībā vecāki, kas nereti paši bijuši nejūtīgi, bērnam nekad nav atļāvuši.

Psihoterapijas process somatizācijas gadījumā ir ilgstošs un parasti aizņem vairākus gadus, jo nevar ātri izlabot to, kas ticis bojāts gadiem ilgi jau no bērnības.