Somatoforma veģetatīvā disfunkcija (SVD)

Somatoformu veģetatīvo disfunkcija (SVD) vēl dēvē par veģetatīvo distoniju, neirocirkulātorisko distoniju, astēnisko stāvokli, kas apzīmē vienu un to pašu traucējumu. SVD ir plaši izplatīts traucējums, kura iemesli diemžēl līdz šīm pilnībā nav izprasti.

 

SVD saistās ar funkciju un regulācijas procesu traucējumiem. Tā nav slimība klasiskajā vārda izpratnē, jo nav vizuāli un taustāmi manāmu audu vai orgānu bojājumu. Sūdzības SVD gadījumā bieži vien atgādina somatisko patoloģiju, tāpēc bieži cilvēks izjūt to kā „reālo slimību" un nereti ir pārsteigts un netic, ka sūdzības ir tikai funkcionāls traucējums un īstenībā viss ir kārtībā.

 

Kas ļauj ārstam tik vienkārši to apgalvot? Par SVD liecina tā saucamie vispārējie veģetatīvās nervu sistēmas regulācijas traucējumi, kuru cēloni fiziska orgānu bojājuma veidā nav iespējams atrasts. Šādi regulācijas traucējumi ir, piemēram, mainīgs asins spiediens, paātrināta sirds darbība, aukstas un mitras plaukstas, svīšana, bālums, vēdera pūšanas un sāpes, elpošanas grūtības, bieža urinācija. Tos īpaši pastiprina satraukums vai spriedze. Nereti ir arī bailes un iedomas, ka kaite ir nopietna un var notikt kaut kas ļoti slikts (infarkts, insults, čūla, vēzis). Šādas sajūtas nereti noved līdz panikas lēkmei - milzīgas intensitātes trauksmes, kuras laikā zūd realitātes sajūta.

 

Par orgānu sistēmu regulāciju cilvēka organismā atbild autonomā jeb veģetatīvā nervu sistēma (VNS), kas darbojas neatkarīgi no cilvēka apzinātās kontroles. VNS tiek pakļauta, stimulēta un regulēta ar emocijām, kas rodas kā atbildes reakcija uz jebkuru notikumu. Tas nozīmē, ka autonomā nervu sistēma pati regulē organismu, tā vajadzības (pielāgo vajadzīgai slodzei, sagatavo miegam, ēdiena uzņemšanai u.c.), visbiežāk netraucējot ķermeņa „saimnieku" ar liekiem jautājumiem.

 

Šo relatīvo mieru no pārliekiem stimuliem nodrošina tāds kā filtrs, kas atrodas galvas smadzenēs. SVD gadījumā šis filtrs kļūst vaļīgāks, vājāks un laiž cauri barjerai signālus, kam normāli būtu jāpaliek neapzinātiem (tā ir tā saucamā „bojātā filtra teorija"). Tas ir pirmais SVD iemesls - stimuli no iekšējiem orgāniem, kuri līdz šīm bijuši neapzināti, nonāk apziņā, un cilvēks sāk just, kā sitas sirds, darbojas zarnas, sašaurinās vai paplašinās asinsvadi utt.

 

SVD iemesls ir arī ilgstoša organisma un psihes pārslodze jeb distress. Organisms sastāv no šūnām, kam ir nepieciešama regulāra atpūta un relaksācija, t.i., atbrīvošanās no veicamā darba uz noteiktu laiku, kurā šūnas var atjaunoties. Cilvēki ar SVD mēdz sevi pārlieku pārslogot, neatpūšoties nedz fiziski, nedz garīgi. Šūnās uzkrājas kaitīgas ķīmiskas vielas, un tās nespēj darboties pilnā spēkā, nogurst arī VNS. Pēdējos gados SVD piedāvā pārdēvēt par „ķermeņa distresa sindromu". Nereti SVD sākas tieši pēc vairāku gadu ilga ļoti intensīva, saspringta darba vai/un smagas slimības.

 

Izpētīts, ka ar SVD sirgstošiem cilvēkiem bieži raksturīgas lielas ambīcijas un nepacietība, kas neatbilst viņu organisma un nervu sistēmas iespējām. Daži autori min arī tendenci tiekties pēc mērķiem, kas pilnībā neatbilst bioloģiskām vajadzībām (piemēram, ambīcijas karjerā aizstāj vēlmi pēc tuvības un mīlestības). Psihes un nervu sistēmas kopumā pārslodzi var radīt arī ilgstoša jūtu apspiešana jeb tā saucamais iekšējais konflikts, piemēram, nespēja izpaust dusmas uz partneri, jo ir bailes un nedrošība palikt vienam, vai nespēja mainīt attiecības sev vēlamajā virzienā sliktā paštēla un bezspēcības sajūtas dēļ. Psihoterapija  palīdz atrisināt šīs problēmas -  kurp cilvēks tik ļoti steidzas, kāpēc nedod sev atlaides, no kā bēg, ko nespēj pieņemt, atļauties, izjust vai izdarīt? Atbildes uz visiem šiem jautājumiem parasti atrodas psihes neapzinātajā daļā, kura, starp citu, veido ap 95% no visiem galvas smadzenēs noritošajiem procesiem.

 

Kā vēl vienu SVD iemeslu min iedzimtību, kas ietekmē smadzeņu filtra caurlaidību un specifiskās temperamenta iezīmes.

 

Ko tad var darīt?

 

Kognitīvi-biheiviorālās psihoterapijas pārstāvji piedāvā šādu risinājumu - iedalīt savu dzīves ritmu un noslogojumu trīs zonās:

 

-          komforta zonā, kur var atpūsties un pilnībā atjaunoties bez jebkādas trauksmes

-          attīstības jeb progresa zonā, kur var virzīties uz saviem mērķiem un gūt no tā baudu un gandarījumu

-          spriedzes zonā, kurā ar SVD sirgstoši cilvēki var atrasties ļoti neilgu laiku. 

 

Un... nesteigties, nepārvērtēt savus spēkus, pieņemt to, ka ķermenis var būt ne tik stiprs, kā to gribētos. Kā arī neliegt sev dzīves baudu un relaksāciju, baudīt un relaksēties regulāri. Bieži vien tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks iedziļinās savos pārdzīvojumos, pārvar šķēršļus to apzināšanai un iegūst stabilu kontaktu ar savām jūtām un vēlmēm. Tas nozīmē atrisināt savus iekšējos konfliktus, ko palīdz paveikt psihodinamiskā psihoterapija.