Veselīga novecošanās

Publikācija žurnāla "Latvijas Ārsts" 2013. gada 1. numurā, 60.–62.lpp.

 

 Emocionāls atbalsts un tā nozīme veselīgā novecošanās procesā

 

Gunta Ancāne,
Dr.med., asoc. profesore, RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja, LĀB valdes locekle

 Lekcija par šo tēmu nolasīta LĀB rudens konferencē Mentālas un fiziskas kustības kā profilakses un ārstniecības līdzeklis senioriem 2012. gada 30. novembrī.   

 

 Īsumā

          Emocionāla atbalsta esamība cilvēka dzīvē ir būtisks priekšnoteikums veselības stāvokļa saglabāšanai un personības sekmīgai attīstībai. Tas attiecas arī uz gados vecākiem cilvēkiem. Runājot par veselīgas novecošanās procesu, kura būtība ir novecot aktīvi, neapgrūtinot sevi un citus ne ar savām fiziskām, ne psihiskām vajadzībām, emocionālais atbalsts tajā ir īpaši svarīgs.

 

 Emocionāls atbalsts

 

         Apkārtējo emocionāls, finansiāls un visu citu veidu atbalsts ir nepārvērtējams visos vecuma posmos. Protams, visizšķirošākā emocionālā atbalsta esamība ir bērnībā. Ja vecākiem ir bijis emocionāla atbalsta sniegšanai pietiekami daudz resursu, zināšanu un prasmju, izaug pieaugušie, kuri grib un spēj risināt dzīves problēmas un uzdevumus. Ja šie resursi vecākiem bijuši limitēti, seko bērna gan fiziskās, gan psihiskās attīstības traucējumi un psihisku un/vai somatisku simptomu veidošanās. [1, 2]

 

         Cilvēki šo nepieciešamību, lai arī ne vienmēr skaidri apzinās, tomēr neizbēgami izjūt, un tā ir daudzu domāšanas un uzvedības modeļu pamatā. Nepieciešamība pēc emocionāla atbalsta plaši redzama ikdienā – cilvēki labprāt izklāsta savu notikumu redzējumu un alkst no sarunu biedra sadzirdēt tam atbalstu, apstiprinājumu, ka tieši viņa redzējums ir īstais, “pareizais”, “labais”, jo tas netieši apliecina, ka “pareizais un labais zēns vai meitene” ir viņš/viņa pati. Cilvēki mēdz dalīties ar tuviniekiem savos plānos un gaida no tiem atbalstošus un uzmundrinošus vārdus, kuru jēga ir “dari droši, tu spēsi”. No ārsta viedokļa svarīgi ir tādi veselību veicinoši procesi, kā trauksmes un nomāktības līmeņa mazināšana, pašcieņas paaugstināšana, kas dod spēku turpināt ne visai vieglo, ar traumām, puniem un kritieniem pilno dzīves ceļu.

 

         Ja cilvēkiem ir veicies ar psihiski, emocionāli veselīgu ģimeni – personības attīstības vidi – un viņi jau agrīnā bērnībā ieguvuši prasmes apkārtējo cilvēku atbalstu iegūt adekvātā veidā – sadarbojoties, bet vienlaikus nezaudējot savu individualitāti, iekļaujoties kopējā attiecību plūsmā, – viņi dzīvē spēj labi realizēt savas personības potences un talantus un justies labi un gandarīti.

 

         Mazāk veiksmīgos gadījumos cilvēkam pietrūkst sociāli akceptētu prasmju būt “labam cilvēkam”, “labam zēnam”, “labai meitenei”. Tad uzmanības pievēršana sāk notikt pēc principa par jebkuru cenu – cilvēks var sākt censties būt pamanīts, piemēram, caur savu nevarēšanu, nespēšanu, antisociālu uzvedību, atkarībām, slimošanu un citām regresijas formām. Jēdzienu regresija šeit gribētu lietot personības attīstībai pretējā virziena nozīmē.

 

         Tie ir cilvēki, kas savas dzīves potences realizējuši tikai daļēji, rezultātā iegūstot neapmierinātību ar savu dzīvi, tukšuma un bezvērtības izjūtu.

 

         Īpaši bīstama šāda dinamika ir mūža otrā pusē, kad, samazinoties fiziskajam spēkam un varēšanai, cilvēkam savu mērķu un vēlmju sasniegšanai nepieciešamas jaunas kvalitātes un stratēģijas. Piemēram, ja cilvēks vēlas, lai pie viņa gribētu braukt ciemoties paša bērni (vienlaikus var būt arī vēlme pēc palīdzības, jo paša fiziskā izturība mazinājusies), tad viņa/viņas personībai nepieciešamas tādas kvalitātes, lai bērni patiešām gribētu braukt – spēja savaldīgi un saistoši risināt interesantas sarunas, māka savus bērnus iedrošināt, balstoties uz savu dzīves pieredzi, dot gudrus, bet neuzbāzīgus padomus u.tml. Ja kādam cilvēkam tas liekas nevajadzīgi vai pārāk smalki (kā to vismaz pašlaik bieži uzrāda pacientu ģimenes anamnēzes dati) vai, citiem vārdiem, cilvēks savas dzīves laikā nav piedomājis par savu attiecību ar bērniem kvalitāti, sarunājas ar viņiem tieši vai pasīvi vainojoši, tieši uzbrūkoši vai pasīvi agresīvi vaimanājoši un sūdzoties, audzinoši, uzskatot, ka jau pieaugušajam bērnam nav izvēles un ir pat pienākums šo personības traucējumu radīto psihopatoloģijas straumi vienkārši izturēt, tad bieži attiecības tiek sabojātas pilnībā un bērni vai nu izvairās braukt vispār, vai brauc pienākuma pēc. Abos gadījumos šādi vecāki ar personības traucējumu diagnozi jūtas slikti. Vienas no visbiežākajām sekām šajos gadījumos – savu vēlmju sasniegšanai neapzināti tiek izvēlēta regresija fiziskas slimības veidā – hroniskas sāpes, “sirds traucējumi” u.tml. ir biežākas sūdzības ģimenes ārsta praksē, nekā tām ir somatisks pamats.

 

         Šiem pacientiem izveidojas t.s. sekundārais slimības ieguvums – slimības esamība kā iespēja panākt savu gribu un kontrolēt citu dzīvi, kas dažiem cilvēkiem kļūst par vienīgo vai galveno attiecību veidošanas stratēģiju. Tie, kas to plaši izmanto, ir vieni no grūtākajiem slimniekiem, jo, tā kā izveseļoties patiesībā viņiem nav motivācijas, pat otrādi, viņi baidās šos savas nosacītās varas grožus pār citiem zaudēt, tad jebkura ārstēšanas stratēģija un taktika ir lemta neveiksmei.

 

         Protams, šādiem cilvēkiem ar personības traucējumu ainu arī būtu nepieciešams emocionāls atbalsts, tikai ar priekšnosacījumu – tiek atbalstīta viņu personības veselā daļa, tā, kas saprot, ka viņu uzvedība nav īsti veselīga un neizriet no labas pašcieņas un paštēla. Personības slimā daļa jeb psihopatoloģiskie simptomi nav jāatbalsta. Piemēram, tiek atbalstītas aktivitātes, jaunu prasmju iegūšana, ar gribasspēku un mērķtiecību atrasti veidi, kā pārvarēt ikdienas grūtības un problēmas, un savukārt nedrīkstētu tikt atbalstītas pretējās vēlmes – lai problēmu risināšanu uzņemas citi, pašam atļaujoties būt vājam, nepiepūlēties, pieprasīt no citiem rūpes par savu problēmu atrisināšanu un emocionālo labklājību.

 

         Latvijā šī problēma jau izgājusi ārpus ģimenes ārstu un medicīnas jautājumu tiešā loka, jo jau ir izveidojusies profesionāla pabalstu un atbalsta pieprasīšanas profesionāļu grupa, kas nejēdzīgi un nelietderīgi tērē citu cilvēku sastrādātās kopējās vērtības. Pārāk bieži Latvijā sastopami cilvēki, kas vienkārši uzskata: citu (bērnu, sabiedrības, valsts u.tml.) galvenais pienākums ir man palīdzēt.

 

         Kā jau minēts, arī šiem cilvēkiem būtu nepieciešams emocionāls atbalsts, tikai – gudrs, profesionāls, ne tikai dodošs, bet arī prasošs, tāds, kas ne tikai atraisa spējas saņemt ar prieku un pateicību, bet arī dot citiem ar prieku.

 

 

Veselīga, aktīva jeb veiksmīga novecošanās

 

         Pašlaik pastāv vairāki paralēli termini šā jēdziena – veselīga (healthy) jeb aktīva, jeb veiksmīga novecošanās (successful aging) – apzīmēšanai. Tas ir multidimensionāls jēdziens, kas ietver gan slimību un invaliditātes neesamību, gan labi saglabātas fiziskās un kognitīvās funkcionēšanas spējas, gan ilgstošu iekļaušanos sociālās un radošās aktivitātēs [3]. Pastāv arī cits formulējums – pozitīvā novecošanās (positive aging) [4], kas tāpat apzīmē veselīgas dzīves gadus, neatkarīgas (independent) dzīvošanas laiku līdz nāvei.

 

         Runājot par veselīgas novecošanās procesu, kura būtība ir novecot aktīvi, neapgrūtinot sevi un citus ne ar savām fiziskām, ne psihiskām vajadzībām (piemēram, nepieciešamību izmantot citus kā atkritumu spaiņus savu dusmu, īgnuma, neapmierinātības u.tml. izmešanai), emocionālā atbalsta saņemšanai ir īpaši svarīga loma.

 

         Izšķiroša loma ir tam, ka dzīves laikā iegūtās prasmes un zināšanas ir nesušas augļus – mīlestību, cieņu un respektu no apkārtējo puses, bērnu un mazbērnu esamību, sasniegumus un dzīves jēgpilnības izjūtu.

 

Tomēr personības attīstība dabiskā veidā neapstājas nevienā vecumā. Tā turpinās un prasa regulāru gribas sasprindzinājumu atkal un atkal, lai adaptētos nemitīgi mainīgajai apkārtējai videi, iegūstot jaunas zināšanas, prasmes un varēšanas. Šie procesi, saprotams, nenotiek gluži tik raiti un nepiespiesti kā dzīves pirmajā pusē, tomēr, kamēr cilvēks ir dzīvs, kustība visplašākajās šā vārda nozīmēs turpinās.

 

No medicīnas viedokļa par emocionālu atbalstu var runāt divās nozīmēs:

1. profilaktiskā jeb jēdziena plašākā nozīmē tas nepieciešams personības attīstībai, augšanai, jo palīdz nodrošināt vietu, kur izprast sevi, savas nepieciešamības, vēlmes, patību, tas nodrošina laiku un vietu personības attīstībai; stabilas pašcieņas un pašvērtības veidošanai, kas kopumā samazina saslimšanas iespēju;

2. tiešā ārstnieciskā nozīmē – palīdz pacientam akceptēt slimību un tikt ar to maksimāli veiksmīgi galā, bez liekām komplikācijām, blakus izpausmēm u.tml

 

 Runājot ar profesionālas zināšanas apguvušu ārstu par savām bailēm un trauksmi, pacients:

 

  • iegūst jaunu redzējumu, izpratni par notiekošo;

  • iegūst mierinājumu no saskarsmes ar gudru cilvēku, ārstu;

  • paaugstina sevī spējas aprūpēt sevi pašam.

     

Emocionālu atbalstu varam definēt kā sensitīvu, otra jūtas izprotošu un akceptējošu pieeju cilvēkam.

 

Emocionāls atbalsts pacientam ietver šādas ārsta prasmes:

-    atpazīt pacienta jūtas;
-    izrādīt respektu pacienta jūtām;
-    izprast pacienta nepieciešamības, vēlmes un bažas;
-    iemācīties vērsties pie personības veselās daļas;
-    pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar slimības prognozi, turpmāko pacienta dzīves kvalitāti.

         Akūtu slimību gadījumā – svarīgs ir nopietns aicinājums līdzdarboties un veiksmīga iznākuma modelēšana, uz kuru kopīgi abiem – ārstam un slimniekam – iet (“iesaku šādu ārstēšanas plānu, un, ja jūs to akceptēsiet un līdzdarbosieties, drīz būsiet atkal vesels”).

 

         Hronisku slimību gadījumā svarīgi izteikt atzinību adekvātajam veidam, kādā pacients pāriet no veselības stāvokļa slimīgajā; tas pacientam ir liels pavērsiens dzīvē, emocionāli, finansiāli un arī visādi citādi smags notikums un pārdzīvojums. Tāpēc terapeitisku ārsta un pacienta attiecību gadījumā ārsts izskaidros, saudzīgi attēlos nākotnes terapijas gaitu un tās pamatotību. Pacienti smagi pārdzīvo, ja kā atbilde uz viņu jautājumu atskan paviršs, bez iedziļināšanās un empātijas izmests “nu, no šī brīža jūs tās zāles dzersiet visu mūžu” vai “ko tad jūs domājāt, padzersiet kādu laiciņu un būsiet vesels?!”. Šajās situācijās pacientu pārņem pazemojums, atraidījums vienatnībā, bezpalīdzība, bezcerība un līdzīgas izjūtas. Viens no rezultātiem šādai sarunai ar pacientu var būt pacienta atteikšanās ievērot ārsta noteikto režīmu, izrakstītos medikamentus. Tāda reakcija mēdz būt daļēji apzināta, daļēji neapzināta kā nepatikas un aizvainojuma izpausme sakarā ar ārsta neiedziļināšanos viņa/-as izjūtās un pārdzīvojumos par veselības stāvokli.

 

         Šajā situācijā ir īpaši svarīgi gan mudināt pacientu verbalizēt savas izjūtas, satraukumus, raizes, gan vienlaikus spēt inteliģenti, aktīvi klausīties. Arī tad, ja tiek izpaustas nevis bailes, bet gan dusmas un neapmierinātība. Pēdējo izpaudumi ne vienmēr ir skaļi un atklāti, tie var izpausties ārēji it kā nemanāmi – ar klusēšanu, pieklājīgu opozicionārismu, nesadarbošanos ar ārstu terapijas procesā.

 

         Arī familiaritāte kā viens no ārsta devalvācijas veidiem var būt neapmierinātības izpausme. Uzbrūkot ārsta pašcieņai (piemēram, nosaucot viņu pēkšņi priekšvārdā, it kā būtu atnācis draudzēties, nevis vēršoties kā pie pieredzējuša profesionāļa ar pieņemto uzrunu “dakter”), pacients neapzināti demonstrē pats savas pašvērtības problēmas. Šajos gadījumos ārstam būtu bez pacienta kritizēšanas vai vainošanas devalvācija jānoraida, konfrontējot pacientu ar realitāti jeb, var teikt – nosakot precīzu diagnozi notiekošajam: “Droši vien šoreiz esat atnācis pie manis pēc palīdzības kā pie ārsta, nevis uz draudzīgu papļāpāšanu kā ar cilvēku viesos, kur mums sarunas biedra profesionālās zināšanas nav izšķirošas.”

 

         Arī šī tēma pieder pie emocionālā atbalsta, vismaz divējādās nozīmēs. Vispirms tas ir emocionāls atbalsts pacientam – atklāti un drosmīgi rādot realitāti, ārsts vienlaikus demonstrē savu ieinteresētību pacientā un vēlmi iedziļināties viņa problēmās, tāpēc katrs pacienta teiktais vārds tiek uztverts nopietni un analizēts. Otrkārt, tas ir emocionāls atbalsts ārstam pašam sev – nebaidoties būt kontaktā ar realitāti, izprotot notiekošo un daloties tajā ar pacientu, ārsts rāda savas zināšanas un prasmes, kas ļauj turēt pašcieņu labā līmenī.

 

         Sociāli kulturālā vide nav trenējusi mūsu cilvēku prasmes, kā mierināt citam citu. Piemēram, vēl pavisam nesen liela daļa cilvēku īsti nezināja, ko īsti teikt un kā izturēties nāves gadījumos. Jaunie ārsti tagad savās studiju programmās šīs zināšanas saņem. Mēs ar medicīnas studentiem un rezidentiem analizējam miršanas stadijas, ko ārstam teikt un ko neteikt dažādās stadijās, kā runāt ar piederīgajiem. Bet iepriekšējās paaudzes cilvēki vēl mēdz mulst, pat izsakot parasto pieklājības frāzi “izsaku līdzjūtību”. Tā vietā mēdz lietot neloģisko “turieties” u.tml. Pie kā turēties, kādēļ turēties tā vietā, lai izpaustu savas jūtas, savas bēdas, skumjas, paliek neskaidrs. Šāds pēkšņs loģikas trūkums rāda, ka kognitīvās funkcijas tiek pārplūdinātas ar izjūtām, kuras cilvēks nespēj kontrolēt, parasti ar nedrošību, zemas pašcieņas radītām bailēm izdarīt vai pateikt ko tādu, par ko citi izsmies un kas ikdienā iekodēts slavenajā latviešu vārdkopā “padomā, ko citi teiks”.

 

         Šajā aspektā, par mierināšanu runājot, svarīgi ir atcerēties, ka visnepiemērotākais, ko ārsts vai medmāsa var pateikt, ir “viss būs labi”, “neuztraucieties”, “nomierinieties”. Šie ir vārdi, kas pat emocionāli līdzsvarotā cilvēkā izraisīs bailes, satraukumu vai aizkaitinājumu, vai pat sašutumu.

 

         Iemesls meklējams šo vārdu tukšībā un nejēdzībā, ja tie tiek izteikti pirms uzmanīgas pacienta uzklausīšanas un izmeklēšanas. Tikai pēc pietiekami garas diagnosticējošas sarunas un izmeklēšanas šie ārsta vārdi iegūst tajos ietverto jēgu. Pavirši izteikti tie pacientu uztrauc, padara bažīgu, sanikno. Galu galā liek justies atraidītam.

 

         Nepieciešamība pēc emocionāla atbal-sta vecumā ietver abus tā veidus – gan plašākā nozīmē atbalstu jaunām iniciatīvām, izaicinājumu pieņemšanai, gan šaurākā nozīmē slimību un traucējumu gadījumā, lai tos veiksmīgāk pārvarētu vai adaptētos tiem.

 

         Kā rāda pētījumu dati, jūtām un emocijām ir somatisks komponents, kas labvēlīgi vai nelabvēlīgi ietekmē organisma iekšējo orgānu sistēmu darbību. Piemēram, zems emocionālā atbalsta līmenis korelē ar iekaisuma rādītāju – CRO, interleikīna-6 un fibrinogēna – palielināšanos, turklāt jutīgāki pret atbalsta trūkumu ir vīrieši [5].

 

         Slikta apiešanās ar bērnu, respektīvi, bērna smagas izjūtas, korelē ar izmaiņām viņa nervu, endokrīnajā un imūnajā sistēmā [6, 7]. Bērna emocionāls stress izraisa izmaiņas somatiskajā attīstībā, kognitīvajā un psihosociālajā attīstībā [8]. Plašs epidemioloģisks pētījums Vācijā [9] ļāva formulēt tā sauktās biopsihopatoloģiskās ievainojamības modeli – emocionāls stress bērnībā izraisa somatiskas un fiziskas patoloģijas pieaugušā vecumā.

 

         Berkmana un līdzautoru (1992) pētījumā par emocionālu atbalstu un izdzīvošanu pēc miokarda infarkta ir secināts, ka emocionālā atbalsta trūkums korelē ar 6 mēnešu mortalitāti. [10]

 

         Vogelcangsas un līdzautoru pētījumā (2006) secināts, ka vecumā pēc 70 gadiem metabolais sindroms biežāk ir tiem, kam ir nepietiekams emocionālais atbalsts (2917 pētījuma dalībnieku). [11]

 

         Strains ar līdzautoriem (2007) konstatē, ka zems sociālais un emocionālais atbalsts ir riska faktors, kas nosaka sliktāku psihisko un fizisko veselību, – tas rada biežākas sūdzības par fizisku un psihisku distresu, depresijas simptomiem, aktivitātes mazināšanos, bezmiegu, sāpēm, neapmierinātību ar dzīvi, nespēju tikt galā ar dzīves problēmām. [12]

 

         Šīs pašas likumsakarības darbojas arī pretējā virzienā – ir konstatēts, ka emocionāls atbalsts uzlabo pacienta psihisko un somatisko stāvokli un labsajūtu, ļauj labāk adaptēties slimībai, to akceptēt, samazināt trauksmi. [13–15]

 

         Sīmans un līdzautori (2001) secina, ka emocionāls atbalsts nodrošina labāku kognitīvo funkcionēšanu, tāpēc attiecībā uz veselīgu novecošanos priekšrocības ir precētiem cilvēkiem salīdzinājumā ar neprecētiem vai tiem, kuru savstarpējām attiecībām ir konfliktējošs raksturs. [16]

 

         Cilvēki, kas izjūt pietiekamu emocionālu atbalstu, vienkārši slimo mazāk. [17, 18] Amsterdamas novecošanās garengriezuma pētījums [19] uzsver, ka mortalitātes risks samazinās, pieaugot emocionālā atbalsta līmenim.

 

         Emocionālā atbalsta jautājums daļēji saistīts ar jautājumu par cilvēka motivāciju un spēju būt aktīvam. Ir zināms, ka fiziskās aktivitātes veicina pozitīvu novecošanos – dzīvošanu bez slimībām, neatkarīgu no citiem dzīvošanu un pagarina laika posmu līdz nāvei, bet pēdējā laikā tiek uzsvērta arī sociālo aktivitāšu nozīme [20]. Piemēram, veselīgu novecošanos veicināja 60–86 gadus vecu cilvēku brīvprātīgs darbs skolās, kas nozīmē sociālu, fizisku un kognitīvu aktivitāti [21]. Šajā gadījumā emocionāls atbalsts bija nepieciešamības izjūtas sniegšana cilvēkiem, kurus aicināja strādāt skolā, kas būtiski uzlaboja šīs pētījuma grupas dalībnieku veselības rādītājus. Starp citu, šis projekts būtiski uzlabojis arī skolēnu sekmes, kas arī varētu būt analizējams fakts emocionālā atbalsta sakarā.

 

         Runājot par sociālām aktivitātēm, jāuzsver, ka emocionālā atbalsta izjūtu ietekmē ne tik daudz saskarsmju skaits, cik emocionāla tuvības izjūta ar cilvēkiem, turklāt tās nozīmīgums ar gadiem pieaug. [22]

 

         Šo domu atbalsta K. Tanakvangas u.c. (Thanakwang, Soonthorndhada, 2011) pētījums, kas uzsver, ka veselīgu novecošanos pamatietekmējošais faktors – veselību veicinoša uzvedība – savukārt galvenokārt atkarīga no draugu un ģimenes piemēra un emocionāla atbalsta. [23]

 

         Kazusi Okamoto (Okamoto, Harasawa, 2009) pētījums demonstrē līdzīgus rezultātus – emocionāls atbalsts korelē ar labu veselības pašvērtējumu, mazāk ir depresiju un mazāk tiek apgrūtināti aprūpētāji, līdz ar to labāka veselība (p=0,03) novērojama gan aprūpējamajiem, gan pašiem aprūpētājiem. [24]

 

         Nobeigumā vēlētos uzsvērt, ka emocionālā atbalsta sniegšana pacientam ir būtiska un svarīga terapeitisko attiecību sastāvdaļa un žēl, ka to nodrošināt mūsu valsts medicīnas sistēmā ne vienmēr ir iespējams – telpu neatbilstības, laika trūkuma, personāla zināšanu un prasmju trūkuma dēļ u.tml. Tāpēc, kolēģi, apzinoties emocionālā atbalsta nozīmīgumu un sevi kā medicīnas sistēmas daļu, mēģināsim darīt katrs, cik spējam, vienlaikus nevainojot sevi par situācijām, kad tas nav iespējams. Galvenais jau ir būt ceļā uz virsotnēm. Per aspera ad astra.

 

Literatūra