Skip to main content
This page is available in Latvian only.
Paciente S. - nepieciešamība visu pārmēru kontrolēt, tai skaitā katru bērna darbību, kas rada bērna uzvedības problēmas un fiziskus simptomus

S. ieradās pie psihoterapeita un psihosomatiskās medicīnas ārsta ar sūdzību par savu dēlu, kurš raud un ir kašķīgs, kad mammai jāiet uz darbu. Ir parādījušies miega traucējumi un „slapja" gulta nakts laikā.

Pirmajā konsultācijā S. atklāja, ka viņa - gluži tāpat kā bērna tēvs - ir ļoti aizņemta gan darbā, gan mācībās. Tas nozīmē, ka dēls savus vecākus tikpat kā neredz un viņa uzvedība varētu būt protests. Tā kā šis protests neko nemaina, puisēns izjūt izmisumu un bezpalīdzību, kas savukārt noved pie fiziskiem simptomiem.

Konsultācijas laikā ārsts pamanīja, ka S. ir vēlme kontrolēt konsultācijas gaitu - par ko runāt, cik ilgi runāt, uz kuriem jautājumiem atbildēt un uz kuriem ne. Kā izrādījās, jaunā, pievilcīgā un inteliģentā sieviete sevī nes daudzas bērnības traumas. Jau no mazotnes viņai nācies uzņemties rūpes par mazākajiem brāļiem un māsām - viņi visi bija jākontrolē.

Pēc pirmās vizītes S. apsolīja atnākt atpakaļ pēc 10 dienām, šajā starplaikā pamēģinot īstenot terapijā izrunātās lietas. Viņa atnāca pēc 10 dienām - ar viņas dēlu viss bija kārtībā. Bērns tika izārstēts, ārstējot māti, kurai gan bija nepieciešama ilgāka terapija bērnībā iegūto emocionālo traumu dēļ.

Paciente G. - hroniskas muguras sāpes un dzīve emocionālā sasprindzinājumā

G. (35 gadi) pie fizioterapeita ieradās ar sūdzībām par nelielām, pastāvīgām muguras sāpēm, it īpaši pēdējo divu gadu laikā bijuši vairāki paasinājumi ar ļoti izteiktām sāpēm, kas nedaudz pāriet arī uz kāju. Medikamenti paasinājumu laikā palīdz, un pāris nedēļu laikā G. jau ir spējīga atkal doties uz darbu. Viņai ir sēdošs darbs, kas tādējādi muguras sāpes pastiprina. Lai tās mazinātu ir ieteikts vingrot, ko G. mēģina darīt.

G. jau iepriekš ir bijusi pie vairākiem fizioterapeitiem, tomēr dažādu iemeslu dēļ savējais nav atrasts. Ir bijušas vizītes arī pie neirologa un neiroķirurga. Gadu atpakaļ G. aizgāja arī pie psihoterapeita, tomēr terapiju pārtrauca, jo tā likās pārāk grūta, šķita, ka pašai ar sevi jātiek galā, tāpēc viņa sāka pievērst uzmanību literatūrai ar psiholoģisku ievirzi. G. pie psihoterapeita devās, jo nesen bija piedzīvota šķiršanās. Šajā gadā paasinājumi bija tieši laikā, kad tika kārtota šķiršanās no vīra, kā arī vēlāk - kad G. izšķīrās no cita vīrieša, jo bija bail kādu sev laist tuvu, tuvu klāt, - šajā laikā bija pēdējais paasinājums.

Ar laiku G. fizioterapeitam atklāja, ka dzīvo saspringumā, jo baidās sev laist klāt citus cilvēkus un arī darba dēļ. Terapijas laikā tika veikta fiziskā izmeklēšana, kurā atklājās daži no sāpju iemesliem. Nodarbības laikā sarunas rezultātā kā iespējamais cēlonis tika nosaukta arī audzināšana, proti, G. jau no mazotnes ir bijusi laba meitene, bet labas meitenes taču nekad nedusmojas. Attiecības ar ģimeni nav īpaši tuvas, ģimenē bijušas problēmas ar alkoholu. G. nav arī bijis cilvēks, kuram uzticēties, ir bijuši vairāki, bet neviens tāds, kuram uzticēties pilnībā.

Terapijas sākumā tika izrunātas fiziskās problēmas, kā arī ieteikts doties pie psihoterapeita, kuru fizioterapeits sarunās. Ņemot vērā, ka iepriekš G. bija bijuši vairāki ārsti, t.sk. arī psihoterapeits, stingri tika nolemts, ka nākamās 10 vizītes pie fizioterapeita notiks - G. nekur nepazudīs, jo fizioterapeits viņu gaidīs. 

Paciente K. - hroniskas muguras sāpes, galvas trīce, sāpoša potīte, atraidījums un vientulības izjūta

K. ir nedaudz pāri 50 gadiem, pašlaik viņa ir audzinātāja bērnudārzā. Pirms 10 gadiem parādījās muguras sāpes un galvas trīce, bet pirms viena gada - sāka sāpēt potīte. Lai atrastu veselības problēmu cēloni, tika veikti daudzi izmeklējumi, tomēr nekādas patoloģijas netika atrastas. Neirologs muguras un potītes sāpēs saistīja kopā, tomēr arī viņa noteiktā ārstēšana nepalīdzēja.

Ārsts-psihoterapeits - speciālists psihosomatiskajā medicīnā, uzsākot sāpju iemeslu meklējumus, veica psihosomatisko anamnēzi jeb ievāca ziņas par pacienti. Anamnēzes laikā noskaidrojās, ka jau 10 gadus ilgušās muguras sāpes un galvas trīce sākās laikā, kad smagi saslima K. otrais vīrs, bet potītes sāpes parādījās pirms gada - sava dēla kāzu dienā.

Šķetinot K. dzīvi, atklājās, ka viņa vienmēr jutusies atraidīta, jutusies „slikta". Atraidīšana sākusies ar vecākiem. Māte - valdonīga sieviete - pret meitu izturējusies ļoti kritiski, savu attieksmi gan dēvējot par „analizējošu", mātei savā meitā vienmēr kaut kas nepatika. Arī tēvs pēc dabas bija valdonīgs cilvēks, kurš pieprasījis absolūtus panākumus. Ja panākumi bija, tad meita no viņa puses tika mīlēta un atzīta par labu. Šīs ģimenes pamatvērtības bija statuss, nauda, vara, savā ziņā arī bagātība, un meita vēlējās no tā visa aizbēgt.

Tajā laikā, kad K. bija tikko sasniegusi pilngadību, iespēja aizbēgt no mājām tika saskatīta precībās. Viņa apprecēja sabiedrībā zināmu cilvēku - tādu, kas atbilda K. ģimenes ārišķīgajām vērtībām. Vīram parādījās mīļākās un dažādas draudzenes, un viņš sievu pameta - kad K. gaidīja dēlu. Paciente bija piedzīvojusi tēva un mātes atraidījumu, tagad viņu atraidīja arī vīrs.

K. otrs vīrs bija 15 gadus vecāks. Viņš bija cilvēks, kurā K. atrada kādu, kurš varēja par viņu parūpēties un mīlēt. Bet vīrs smagi saslima un pēc pāris gadiem nomira, savā ziņā K. atstumjot. Šajā laikā parādījās gan muguras sāpes, gan galvas trīce. Vīra slimības laikā K. atkal bija tā, kura rūpējas par citiem - slimo vīru un dēlu. Vīram nomirstot, sajūtas bija divējādas. No vienas puses - bēdas, bet, no otras puses - atvieglojums, ka beidzot būs iespēja kaut nedaudz atpūsties no visām rūpēm.

Pēc mēneša saslima K. mamma, kura, jau vesela būdama, bija valdonīga un ar visu neapmierināta sieviete. Tas bija cilvēks, pret kuru K. izjuta gan pieķeršanos, gan dusmas un pat naidu par mūždien dzirdēto kritiku. Māte bija jākopj, jau atkal nebija laika atpūsties un parūpēties par sevi, muguras sāpes bija kļuvušas hroniskas.

K. prieks un iespēja dzīvot mierīgi bija viņas dēls. Viņš bija iespēja „atvilkt elpu". Pienāca viņa kāzu diena. Jau atkal K. sadzīvoja divējādas izjūtas - gan prieks par sava bērna laimi, gan skumjas par tuvā nākotnē saredzamo vientulību. Šis iekšējais, bet neapzinātais pārdzīvojums pārvērtās par simptomu - sāpēm potītē. Ironiski, bet sāpes pirmo reizi parādījās tieši dēla kāzu dienas rītā. Tās bija tik stipras, ka pēdu pielikt pie grīdas nebija iespējams.

Dēla kāzu dienā K. seja bija sāpju pilna. Visi saprata K. sāpes potītē, kas ļāva kāzās piedalīties vien mazu brīsniņu, bet īstenībā sāpēja „dvēsele" par drīzo vientulību. Sāpes bija veids, kā tikt prom no K. tik traumatiskās vietas - dēla kāzām jeb vientulības sākuma.

Psihoterapijas mērķis nav palīdzēt sasniegt cilvēka dzīves mērķus. Psihoterapijas mērķis ir atrast to, kas apturējis cilvēka izaugsmi un attīstību - lietām, kas ved uz dzīves mērķu sasniegšanu. Un mērķis ir šo šķērsli pārvarēt. Pašlaik K. ir atklājusi, kas ir viņas šķērslis ceļā uz saviem mērķiem, - mūžīgs atraidījums un rūpes par visiem citiem, nevis pašu, kas pārvērties hroniskās sāpēs un galvas trīcē. 

Pacients Z. - alkoholisms un seksuāli traucējumi, aizvainojums un atbildības slogs

Z., 28 gadus jauns vīrietis, sūdzējās par alkoholismu un seksuāliem traucējumiem. Tomēr tās nebija viņa paša sūdzības, bet gan citu viedoklis par viņu, ko Z. bija pieņēmis par patiesību, tādējādi parādot, cik ļoti nedrošs viņš par sevi ir.

Z. bija audzis kā vecākais bērns 5 bērnu ģimenē. Viņš bija pieradis būt atbildīgs par visiem, viņš bija iemācīts, ka viņa paša jūtas ir mazāk respektējamas. Līdz ar to Z. nespēja psihiski veselīgi attiekties pret savu agresivitāti. Viņš nevarēja pateikt „nē", jo baidījās izpaust, ko gribēja un negribēja.

Kad Z. bija 20 gadu, viņu apprecēja. Sieva to gribēja, bet Z. nespēja pateikt „nē". Tad sieva gribēja bērnus, un ģimenē piedzima divi. Kad Z. vēlējās mācīties par pavāru, viņa tēvs uzskatīja, ka tā nav vīrieša profesija. Z. dzīve nebija viņa rokās, to kontrolēja citi.

Atnākot pie ārsta, Z. atzina, ka jūtas slikti. Bet tas bija viss, ko viņš varēja pateikt. Tikai pēc vairākiem gadiem pacients iemācījās pateikt, ka jūtas bezpalīdzīgs, izmisis, ka viņš izjūt riebumu, nicinājumu un dusmas.

Lielu aizvainojumu radīja Z. sievasmātes lēmums iegādāties sev nevērtīgas rotas un sīkumus, nevis palīdzēt brīdī, kad bija grūtības ar znota biznesu. Sievasmāte savai meitai pilsētā nopirka dzīvokli, uz kuru meita pārcēlās ar abiem bērniem, kamēr vīrs strādāja, nebūdams tik bieži mājās.

Z. nepameta iemācītais - ka viņš nedrīkst dusmoties. Bet, ja nevar dusmoties, nevar sevi aizstāvēt. Tāpēc viņš meklēja labsajūtu, ko atrada alkoholā. Z. satika sievieti, kura viņu iemīlēja kā cilvēku. Izveidojās mīļas un sirsnīgas attiecības. Un parādījās seksuāli traucējumi, kad Z. bija ar savu sievu, lai gan, esot kopā ar otru sievieti, viss bija kārtībā. Kā izrādījās, sieva bija tā, kura pateica, ka vīrs ir alkoholiķis un viņam ir seksuāli traucējumi.

Terapijas laikā pacients saprata, ka viņam ir visas tiesības būt dusmīgam, ka vecāki bērnībā pārvērtuši viņu par aukli, ka viņš nav atļāvies kaut ko gribēt. Terapija ilga 4 gadus, vienu reizi nedēļā. Uzlabojumi parādījās jau pēc pirmajām vizītēm, tās kalpoja kā atbalsta punkts.