B

Bērni - draudziņš bērnu dārzā

Jautājums: "Manam trīsgadīgajam dēlam dārziņā ir draudziņš. Viņi viens bez otra nekur. Taču audzinātāja dažkārt sūdzas, ka viņi viens otru baksta, grūsta un pat sakaujas. Audzinātāja ieteica mums, mammām, ar visiem satikties ārpus dārziņa. Vai kaut kam tādam varētu būt jēga? Vai tāda tikšanās varētu uzlabot bērnu savstarpējo komunikāciju?".

Atbild bērnu un jauniešu psihoterapeits Dr. Artūrs Miksons:

Izcili, ka Jūsu dēlam dārziņā ir draugs, ar kuru viņš aktīvi komunicē un veido draudzīgas attiecības. Jūsu aprakstītā “bakstīšana, grūstīšana un sakaušanās” ir adekvāta bērna uzvedība šādā vecumā, kas palīdz viņam pārbaudīt savas robežas, kā arī izpaust emocijas. Iedrošinātu Jūs runāt ar savu bērnu par to, kas skolā notiek, lai dotu viņa emocijām (kas tika izpaustas dārziņā neverbāli) verbālu kontekstu, proti, ko viņš jūt un ko tas nozīmē. Savukārt, par tikšanos ārpus dārziņa – to droši var darīt, taču ne tikai māmiņām, bet gan abiem vecākiem! Tikšanās mērķis būtu nevis apstādināt šādu bērnu uzvedību vai to kaut kā uzlabot, bet gan palīdzēt saprast labāk savu bērnu emocijas un dalīties ar pieredzi savā starpā.

Bērni - kā panākt, ka viņi kārto mantas? 

Jautājums: "Mums ir 5 gadus veca meita. Visādi jauks un aktīvs bērns. Un parasti visu ko varam sarunāt. Problēmas rada mantu vākšana vakaros. Pirms izber mantu kasti, vienmēr apsola, ka pati savāks, taču, kad pienāk lasīšanas brīdis, čīkst, ka ir nogurusi. Dārziņā šādu problēmu neesot. Ko mums darīt, lai atrisinātu mantu vākšanas jautājumu bez regulāras čīkstēšanas? Paldies!".

Atbild bērnu un jauniešu psihoterapeits Dr. Artūrs Miksons:

Vērstu Jūsu uzmanību uz atšķirību bērna uzvedībā dārziņā un mājās. Šādās situācijās bieži tiek novērots, ka bērns “mantu nesavākšanu” ir novērojis vecāku uzvedībā mājās, piemēram, kādu reizi nepakārta jaka vai uz ātro novilkti apavi un nenolikti vietā. Bērns to pieņem par normu un tamdēļ nesaprot, kamdēļ vakarā pēc spēlēšanās viņai būtu jārīkojas citādāk.

Bērni - kā tikt galā ar spītīgu pirmklasnieci?

Jautājums: "Šogad palaidām meitu 1.klasē. Problēmas sākās ar uzvedību mājās - ja iepriekš mums nebija problēmu sarunāt un darīt, tad nu tagad ir iestājies tāds periods "es gribu un daru! Man vajag un es to panākšu...". Ar bērnu neko nevar sarunāt, runāšanas tonis ar vecākiem ir komandējošs vai "rejošs", ar dzirdēšanas ātrumu pēc stundām divām, trijām. Meitai ir pilni 7 gadi. Ko darīt?"

Atbild bērnu un jauniešu psihoterapeits Dr. Artūrs Miksons:

Labdien! Jūs aprakstāt grūtības saskarsmē ar meitu, bet par vienu no saskarsmes partneriem - sevi vai meitenes tēvu, Jūs neesat minējusi neviena vārda. Nav skaidras arī vairākas nianses, kā, piemēram, ko ar meitu nav iespējams sarunāt? Kā notiek “sarunāšana” starp vecākiem un bērnu? Kas tieši vecākus satrauc tajā, ka meita izsaka, ko vēlas un to dara? Silts ieteikums būtu vērsties mūsu Klīnikā (Kapseļu ielā 23, Rīgā), lai klātienē detalizētāk izpētītu Jūsu ģimenes struktūru, lai saprastu, kādi tieši procesi veicina šādu meitas uzvedību un kā funkcionē Jūsu ģimene, kas palīdzētu kopīgi izvēlēties visatbilstošāko veidu, kā Jums palīdzēt.

Bērni - ko darīt, ja bērns histēriski raud?

Jautājums: "Vēršos pēc padoma. Manai meitiņai ir gandrīz 3 gadi un nu jau kādu laiku esmu novērojusi viņai tādu ieradumu - kā kaut kas nepatīk, tā sāk histēriski raudāt. Citreiz nevaram apģērbties, ja viņa raud un velk uzvilktās drēbes nost, citreiz negrib iet ar kājām, arī matu mazgāšana prasa lielu pacietību. Ir arī mazā māsiņa viņai, taču problēmas sākās jau pirms tam. Vienmēr cenšos ar viņu paspēlēties un kaut ko interesantu izdomāt, ko darīt kopā. Nelīdz vārdi "tagad apģērbsimies, pēc tam paspēlēsimies". Izlutināta viņa nav, jo, ja kaut kas jādara, tad jādara, kliegšana nepalīdz. Kā tikt galā?".

Atbild bērnu un jauniešu psihoterapeits Dr. Artūrs Miksons:

Labdien! Uzreiz akcentēsim dažas lietas - kliegšanu uzreiz varat nolikt pie malas, tā nepalīdzēs nekādi atrisināt situāciju. Šajā vecumā bērns vēl loģiku apguvis nav un tāpēc rīkojas tikai saskaņā ar to, kā jūtas. Būtu svarīgi noskaidrot – kā tad īsti meita jūtas tai brīdī, kad sāk histēriski raudāt? Varbūt tās ir dusmas? Un ja tā, tad par ko? Un vēl svarīgāk – vai vecāki spēj šo izjūtu atpazīt, saprast un zina, ko ar to darīt? Bērnam ir vēlme just to, ka vecāki viņu izjūt, nevis piedāvā kā uzreiz rīkoties. Esat bērna emociju izvirduma brīdī kopā ar viņu un parādiet viņai, ka Jūs saprotat, kā viņa jūtas.

E

Emocijas - pozitīvas vai negatīvas?

Cilvēki bieži vēlas vairāk pozitīvo emociju un mazāk negatīvo. Lūdzot precizēt, kuras ir „negatīvās” – visbiežāk tiek atbildēts, ka tās ir bailes, dusmas. Vēlme ir loģiska un saprotama. Taču..

Ja mums nebūtu tādu “negatīvu” emociju kā bailes, mēs kādreiz varētu neadekvāti reaģēt. Piemēram, ja mums nebūtu bailes, mēs neskrietu ārā no degošas mājas. Tā vietā – mēs ar interesi un prieku skatītos kā liesmas tumsā spēlējas un kļūst arvien lielākas. Bailes šajā konkrētajā situācijā, manuprāt, ir pozitīvas. Visām emocijām, adekvātā daudzumā, ir sava funkcija.

Bailes un dusmas – palīdz atpazīt draudus mūsu veselībai un dzīvībai, un nepieciešamības gadījumā vai nu skriet prom vai arī cīnīties.

Mēs varam skatīties arī no evolūcijas teoriju skatu punkta un pamatoti domāt, ka, ja kāda no emocijām mums tiešām objektīvi kaitētu, tad evolūcijas gaitā cilvēkam tā vairs neizpaustos. Taču emocijas pašas par sevi nav ne pozitīvas, ne negatīvas – tās palīdz mums adaptēties mūsu apkārtējai videi un sekmē savstarpēju komunikāciju.

Jāizceļ atslēgas vārdi – ADEKVĀTĀ daudzumā. Kā viss pārējais medicīnā – svarīgas ir devas. Piemēram, ja cilvēkam ir pārāk daudz baiļu, viņš kļūst gļēvs, ja pārāk maz – pārgalvīgs, pārdrošs. Šādu principu ieviesa jau Aristotelis nosakot, ka vērtība rodas, ja emocija ir līdzsvarā (zelta vidusceļā).

Tātad, ja runājam par emocijām, tāpat kā daudzās citās sfērās – svarīgs ir samērīgums un līdzsvars, taču lieku un/vai „negatīvu” emociju, nav.

Kā alternatīvu, piedāvājam mūsu runā aizstāt “negatīvas un pozitīvas” emocijas ar patīkamām un nepatīkamām emocijām.

Dr. Artūrs Ancāns

P

Partnerattiecības - kā nepazaudēt partneri 40 gadu krīzē?

Partnerattiecības - kā uzlabot attiecības ar sievu?

Jautājums: "Mums ar sievu ir 10 gadu starpība. Iespējams, tas ir iemesls sliktajām attiecībām. Ir visādi ikdienas strīdi. Taču sliktākais, ka sieva pret mani noskaņo 8 gadus veco meitu. Viņa galīgi vairs mani neklausa, runā pretī. Es saprotu, ka vajadzētu uzlabot attiecības ar sievu, bet bez viņas vēlēšanās to izdarīt nav iespējams. Galvenais, ko darīt, lai uzlabotu attiecības ar meitu?"

Atbild psihoterapeite Dr. Sandra Vinniņa:

Partneru vecuma atšķirība noteikti nav iemesls sliktajām attiecībām. Kā saprotu no Jūsu stāstītā, tad sieva nevēlas iesaistīties Jūsu saspringto attiecību patieso iemeslu izzināšanā. Ja tas neizdodas Jums abiem kopā, tad varu ieteikt meklēt speciālista palīdzību. Jūsu gadījumā būtu ieteicama pāru terapija, kas dotu iespēju vienam otru labāk iepazīt,  izrunāt tos attiecību aspektus, no kuriem esat līdz šim mēģinājuši izvairīties. Uzlabojoties pāra attiecībām, mainīsies arī Jūsu attiecības ar meitu.

Pusaudzis nevēlas mācīties. Kā viņu motivēt un palīdzēt?

Jautājums: "Man pusaudzis sagādā grūtības ar to, ka negrib mācīties, "velk gumiju". Nesaka par nesekmīgām atzīmēm, ja nav ieliktas e-klasē, slēpj skolotāju piezīmes. Mācībās iet grūti, jo daudz laika aizņem sporta treniņi, kas ir svarīgāki par skolu. Ko darīt? Kā motivēt mācībām un atklātai sarunai?".

Atbild bērnu un jauniešu psihoterapeite Dr. Sandra Vinniņa:

Ja pusaudzis nestāsta vecākiem par nesekmīgām atzīmēm un piezīmēm, tad viņš no savas pieredzes jau zina, ka vecāki uz tām spēj reaģēt tikai ar kritiku vai pat sodu. Atklāta saruna izdosies tikai tādā gadījumā, ja vecāki būs saprotoši un atbalstoši, bez kritikas un nosodījuma. Nemācīšanās iemesls var būt motivācijas trūkums, kad pusaudzis neredz mērķi, kādēļ būtu jāpūlas. Atgūt zudušo motivāciju ir samērā grūti. Visdrīzāk tas ir vecāku intereses trūkums par pusaudža dzīvi, ikdienu un mācībām. Ja pusaudzim trūkst motivācijas mācīties, tad ir jāizvērtē pusaudža un vecāku attiecības, ko vislabāk spēj veikt psihoterapeits. Iespējams, ka ar mācībām saistās daudz nepatīkamu emociju, jo sliktas attiecības ar kādu no skolotājiem, izteikta stingrāka kritika, pat bailes no skolotāja. Vēl varētu būt iemesls – pusaudzis nesaprot mācību vielu kādā priekšmetā vai mācības ir iekavētas. Tad risinājums būtu vecāku palīdzība vai privātskolotājs. Jebkurā gadījumā ar pusaudzi ir jārunā, lai noskaidrotu, kas, viņaprāt, varētu palīdzēt.

S

Somatizācija - kas tas ir?

Somatizācija nav slimība, tas ir process. Somatizācijas etiopatoģenētiskais cēlonis ir emocionāli traucējumi, kuri ir neapzināti un kuri ir parasti radušies dzīves sākumposmā. Līdz ar to izšķiroša loma ir emocionālajai gaisotnei un emocionālo attiecību kvalitātei ģimenē. (Vai vidē, kurā aug un attīstās bērns)
Piemēram, ja bērns redz, ka kāds no vecākiem somatizē emocionālas nelabsajūtas dēļ, tad viņš/viņa šādu uzvedību var arī pārņemt. Taču to nevarētu uzskatīt par iedzimtu parādību, kura obligāti pārdzimst katrā nākamajā paaudzē.

V

Veģetatīvā disfunkcija - vai pie tās mēdz būt krampji (epilepsijas lēkme)?

Somatoforma veģetatīva disfunkcija (SVD) un epilepsija ir 2 atšķirīgas diagnozes.  Epilepsijai atšķirībā no SVD ir diagnosticējama izmainīta galvas smadzeņu reģionālā elektriskā aktivitāte, kura var izraisīt ģeneralizētu vai lokālu krampju lēkmi. Lai arī pie SVD ir iespējami krampji, tipiski tie nav tik smagi un ilgi kā pie epilepsijas lēkmes.  Tipiskāks iemesls krampjiem (īpaši lokāliem) būtu dehidratācija, zems nātrija, kālija vai magnija līmenis asinīs (elektrolītu disbalanss), kā arī muskuļu pārslodze