Vīrieši. Psihiskā un somatiskā veselība.

Latvijā ir būtiska psihisko slimību un uzvedības traucējumu prevelence un incidence, kura turpina pieaugt. Īpaši pieaug neirotiskie un ar stresu saistītie un somatoformi traucējumi (F 40.-48, ), kas ir ārstu-psihoterapeitu/psihosomatologu kompetences lauks. Problēma palīdzības sniegšanā ir faktā, ka pacienti ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, kuriem būtu indicēta psihoterapeitiska ārstēšana pēc palīdzības vēršas pie citu nozaru speciālistiem, kuri psihoterapeitiskas ārstēšanas metodes nepraktizē.

Pēc klīniskās pieredzes īpaši grūti atnākt pie ārsta-psihoterapeita pēc kolēģu nosūtījuma ir vīriešiem. Lai saņemtos doties pie ārsta-psihoterapeita, vīrieši ir spiesti pārvarēt sevī attieksmes, kultūras un strukturālos šķēršļus, kas saistīti ar vīrišķīgo (maskulīno) sociālo tēlu un veido stereotipu par palīdzības meklēšanu psihisko traucējumu gadījumā kā vājuma, ievainojamības un atkarības iezīmi. Joprojām pastāv izaicinājumi attiecībā uz vīriešu iesaistīšanu garā veida psihoterapijā, kas dod labākus rezultātus noteiktu psihisko un uzvedības traucējumu ārstēšanā.  

Vīrieši ir pakļauti sabiedrības un kulturālajām normām, kurās vīrišķības standarti burtiski viņus nogalina. Viens no faktoriem, kas veicina profesionālās palīdzības nepietiekamu izmantošanu, ir vīrišķības normas. Vīrišķās normas ir sociālie noteikumi un paredzamā uzvedība, kas saistīta ar vīriešiem un vīrišķību noteiktā kultūrā. Tradicionālā vīrišķība ir vīrišķo normu apakškopa, kas akcentē noteiktas vīrišķības izpausmes un atsaucas uz dažu vīriešu varu, dominējošo stāvokli un privilēģijām pār sievietēm un citiem vīriešiem. Toksiskā vīrišķība cieši sakrīt ar noteiktām tradicionālās vīrišķības izpausmēm. Toksiska vīrišķība ir vīrišķības demonstrācija, kas tiek īstenota, ierobežojot uzvedību (piemēram, raudāšana, baiļu izrādīšana), pamatojoties uz stereotipiskām dzimumu lomām, kas atbalsta esošās varas struktūras, veicinot vīriešu dominējošo stāvokli. Toksiska vīrišķība var radīt grūtības izteikt emocijas un runāt par tām. Ja vērtējam gaidas/ekspektācijas pret zēniem, tajās ir daudz agresijas un vardarbības. Zēni tiek audzināti spēlēties rupji un viņiem bieži tiek ļauts pārkāpt noteikumus to cenšoties normalizēt ar frāzi “zēni paliek zēni”. Šo stingro vīrišķo normu ievērošana un ieaudzināšana var novest pie depresijas un trauksmes simptomu pasliktināšanās; vielu ļaunprātīgas izmantošanas; lielāku risku veselībai (piemēram, sirds un asinsvadu un vielmaiņas slimības); iepazīšanās un starppersonu tuvības problēmas; problēmas saistībā ar vardarbību starp cilvēkiem; vispārējā emocionālā distresa palielināšanās; atturības meklēt palīdzību; homofobijas.

Ja turpinātu pieturēties pie ierūsējošām vīrišķības normām, tad pēc mūsdienu izpratnes par veselību, rezultātā tiktu slavēts tāds vīrietis, kurš ir nevesels, jo psihiskā veselība ir pamats veselībai kopumā. Tāpat kritiski varētu aplūkot izvairi no palīdzības meklēšanas – vai tā ir vīrišķības izpausme baidīties no ārsta, baidīties atzīt problēmu esamību un stāties tām pretī? Vai patiesi redzam, ka īsts vīrietis ir tāds, kurš nav kontaktā ar realitāti un savām emocijām?

Cilvēka dzīves gājums raksturojas ar faktu, ka nemitīgi iestājas jaunas krīžu un emocionālā stresa situācijas, kuru gadījumā cilvēka “izvēle” ir tikai tajā - vai ciest emocionāli vai ciest ķermeniski. Pacienti bieži atzīmē, ka fiziskās ciešanas panest ir vieglāk kā emocionālas un tas ir iemesls, kādēļ daļā gadījumu cilvēki izstumj savas smagās emocijas (bēdas, izmisums, sarūgtinājums, sašutums, bezcerība, bezpalīdzība, u.c.) zemapziņā, tādējādi savas emocijas somatizējot.

Runājot par somatizācijas mehānisma būtību, klīniski nozīmīgs ir kodola afekta jēdziens. Kodola afekts attiecas uz cilvēka patieso pārdzīvojumu, emocionālo reakciju, kad viņš necenšas to maskēt, bloķēt, apklusināt vai izmainīt. Afekti rodas galvas smadzenēs, limbiskajā sistēmā kā atbilde apkārtējās vides stimuliem. Afekti ir iedzimti un vienādi visu dzimumu un rasu cilvēkiem. Limbiskās sistēmas struktūras ir saistītas ar galvas smadzeņu lielo pusložu garozu, kurā notiek ienākošās informācijas, t.sk. no limbiskās sistēmas, kognitīvā apstrāde. Tādējādi afekti var tikt apzināti kā jūtas galvas smadzeņu garozā un attiecīgi tikt verbalizēti un kontrolēti, bet var tā arī nenonākt garozā, respektīvi, palikt neapzināti, neverbalizēti. Tāpat kā jebkura cita neirobioloģiska aktivitāte, arī afekti (un attiecīgi emocijas) variē to intensitātē. Viena no limbiskās sistēmas centrālajām daļām ir hipotalāms, kurš ar neiroendokrīnām saitēm ir nesaraujami saistīts ar pārējo limbisko sistēmu un ir augstākais iekšējo orgānu sistēmu regulācijas centrs. Tādējādi afekti vienmēr noris līdz ar veģetatīvām iekšējo orgānu reakcijām, kas sagatavo ķermeni noteiktai darbībai – atslābt, cīnīties, aizsargāties, bēgt, tuvināties u.tml.  Par psihosomatiskiem traucējumiem un slimībām sauc tādas patoloģijas, kuru etiopatoģenēzē galvenā loma ir emocionālajiem faktoriem (emocionālajam distresam) un kuru ārstēšanā blakus farmakoloģiskajai ārstēšanai svarīga nozīme ir kādai no medicīniskās psihoterapijas metodēm.

Sociālie un civilizācijas standarti veicina somatizāciju tieši vīriešiem. “Tu esi īsts vecis vai neesi?”; “Īsti puiši neraud!”; ”Nečīksti! Tu neesi meitene!” – šīs ir tikai dažas sabiedrībā joprojām bieži izplatītas frāzes. Uzskats, ka pastāv dzimumu atšķirības emocijām, ir viens no spēcīgākajiem un izplatītākajiem dzimumu stereotipiem. Afektiem un emocijām bioloģiski dzimumatšķirības nepastāv. Tomēr šie sociālie standarti rada problēmu, jo daudziem vīriešiem jau no agras bērnības tiek mācīts “būt stipram” un izstumt savas emocijas, kas rezultātā mazina spēju būt kontaktā ar savām jūtām un tās paust, kā arī ietekmē problēmu pārvarēšanas (coping) spējas un ir ceļš uz somatisku slimību attīstību.

Pacients, kura ārstēšanā uzmanība tiek pievērsta somatiskiem simptomiem un tos uzturošie emocionāli traucējumi diagnosticēti netiek, atrodas hroniska distresa stāvoklī un turpina ciest, jo pamatproblēma netiek ārstēta. Emocijas un ar tām saistītie traucējumi ir ārsta-psihoterapeita/psihosomatologa galvenais “darba orgāns”.

Psihoterapijas ārstējošais efekts balstās uz terapeitiskām ārsta – pacienta attiecībām, kuras ārsts izveido, lai varētu pielietot dažādas terapeitiskās tehnikas. Psihoterapijas ārstējošais efekts ir plašāks nekā daudzu medicīnisko procedūru radītais efekts. Meta analīzes pētījumos ir pierādīts, ka psihoterapija samazina invaliditātes risku, saslimstību un mirstību; uzlabo darbspēju un produktivitāti; un samazina psihiatrisko hospitalizāciju, ārstē psihosomatiskas slimības. Psihoterapija gūtie efekti saglabājas ilgstoši pēc ārstēšanas kursa. Terapeitiskie efekti ir daudz noturīgāki kā efekti pēc psihofarmakoloģiskās ārstēšanas un reti rada blakusparādības. Savlaicīga vēršanās pie ārsta-psihoterapeita/psihosomatologa preventē smagu somatisku slimību attīstību (miokarda infarkta, diabēta, esenciālas hipertensijas, u.c.).

Ir psihiskas slimības, kad medikamenti ir indicēti, tomēr pētījumi rāda, ka medikamentu un psihoterapijas kombinācija bieži vien ir visefektīvākā ārstēšanas metode, piemēram tādu psihisko traucējumu gadījumā kā smagas depresijas un trauksmes. Mūsdienu farmakoloģijas tehnoloģijas tiecas uz individuālu medikamentu izveidošanu, bet psihoterapija jau tās pašos pamatos ir unikāla un piemērota katra cilvēka individuālajām vajadzībām. 

Aicinājums kolēģiem, kas savā praksē vēlas veicināt pacienta veselību un motivēt pacientus vērsties pēc palīdzības pie ārsta-psihoterapeita/psihosomatologa, ir nenoliegt pacienta ciešanas ar tādām frāzēm kā -“Jums nekā nav!”, “Jums izmeklējumos viss ir kārtībā!”, “Jums nekas nekaiš”-, bet runāt par to, kas ir -“Jums ir emocionāli traucējumi. Tos pavada ķermeniski simptomi. Ar emocijām strādā ārsti-psihoterapeiti/psihosomatolgi”.

Psihosomatisku pacientu ārstēšanā ir īpaši ieteicama sadarbība starp speciālistiem, piemēram, kardiologiem; neirologiem; ģimenes ārstiem; urologiem  un ārstiem psihoterapeitiem, psihosomatiskās medicīnas speciālistiem.

Informācijai:

Pasaules Veselības Organizācija(PVO) ir noteikusi, ka psihiskā veselība ir neatņemama veselības sastāvdaļa. Runājot par vīriešu psihisko veselību ir vērts atcerēties par veselību kopumā – kas ir veselība? PVO veselību definē kā pilnīgu fizisku(somatisku), psihisku un sociālu labsajūtu/labklājību nevis tikai slimības neesamību.

Psihiskā veselība tiek raksturota kā dinamisks iekšējā līdzsvara stāvoklis, kas indivīdiem ļauj izmantot savas spējas saskaņā ar sabiedrības universālajām vērtībām, spēja atpazīt, izteikt un modulēt savas emocijas, kā arī just līdzi citiem, elastība un spēja tikt galā ar nelabvēlīgiem dzīves notikumiem un darboties sociālajās lomās– tās ir svarīgas psihiskās veselības sastāvdaļas, kas būtiski veicina iekšējā līdzsvara stāvokli(Pasaules Psihiatru asociācija). PVO atzinusi, ka psihiskā veselība pati par sevi ir veselību kopumā sargājošs faktors. Psihiskā veselība nosaka somatisko veselību un somatisko slimību klīnisko gaitu.

Rakstu meklējiet: Ārsts.lv |