Labdien, vēlos atbildēt uz tik ļoti daudzu cilvēku jautājumiem par to kā būt šajā laikā, kad pasaulē piedzīvojam tik lielu netaisnību pret Ukrainu. Kādu tas iespējams skāris personiski, kādu netieši, bet kādam varbūt šķiet, ka tas viņu nemaz neskar. Katrs piedzīvojam šo laiku citādi, jo sevišķi tādēļ, ka pavisam pēkšņi Covid-19 krīzi nomainījusi Ukrainas un Krievijas kara krīze (iespējams korektāk to būtu saukt par teroraktu).
Vispirms par emocijām. Šeit novērojam lielu atšķirību tajā, ko katrs izjūt, bet biežāk sastopamas ir bailes par sevi un savu ģimeni, neskaidrības trauksme par nākotni Latvijā un pasaulē, bezspēcība lielās krīzes priekšā un vainas izjūta par to, ka mēs atļaujamies “baudīt dzīvi” laikā, kad tiek nogalināti nevainīgi cilvēki vai par to, ka nedaram pietiekami, lai palīdzētu cilvēkiem krīzē. Vispirms ir svarīgi šīs emocijas atpazīt. Daļa šīs emocijas izjūtu fizsiski kā ar paātrinātu elpošanu, sirdsklauvēm, pastiprinātu svīšanu un gremošanas traukta traucējumiem, daļa saskaras vairāk ar traucējošām, bažīgām un uzmācīgām domām.Tam var pievienoties grūtības koncentrēties, nomāktība, panikas lēkmes, vēlme distancēties un miega traucējumi. Patiesībā šo sarakstu varētu turpināt pāris rindkopu garumā, jo viss mūsu ķermenis reaģē uz paaugstinātu vai pazeminātu centrālās nervu sistēmas aktivitāti. Ja esam atpazinuši, kā jūtamies, nākamais solis ir izprast šo emociju. Kas man rad vainas izjūtu? Jūtu, ka nepalīdzu pietiekami. Kā es varu šajā laikā palīdzēt? Ko no tā es esmu ar mieru darīt? Ja es esmu darījis tik daudz un nejūtu sevī vairs kapacitāti palīdzēt tad atlikusī vainas izjūta nav par šo situāciju, bet tās saknes meklējamas citās, agrīnās pieredzēs. Priekš sevis tad var to tā arī pozicionēt: “Esmu darījis, kas ir manos spēkos un pārējo enerģiju es veltīšu sev un savai ģimenei”. Šeit ir svarīgi pieminēt principu parūpēties par sevi vispirms un tad par otru līdzīgi kā lidmašīnā, kad saņemam instrukciju uzvilkt skābekļa masku vispirms sev un tikai tad bērnam, lai arī saprotama vēlme ir vispirms palīdzēt blakus sēdošajam bērnam. Citādi palīdzot otram vispirms varam nonākt situācijā, kad palīdzība ir nepieciešama gan blakus sēdošajam, gan pašam.
Par citām praktiskām lietām. Emocijas var būt pārpludinoši spēcīgas, kas var traucēt ikdienas funkcionēšanā pašam, kur nu vēl palīdzēt otram, kuram tik ļoti nepieciešama palīdzība. Tāpēc ir svarīgi apzināties papildu veidus kā paaugstināt savu spēju izturēt un menedžēt savas emocijas arī caur praktiskām lietām.
- Pavadīt laiku vai sazināties ar sev tuvajiem cilvēkiem, ar kuriem varam runāt gan par emocionāli piesātinātām tēmām, gan pajokoties par kādu muļķīgu atgadījumu. Ja pats vai kāds tuvais cilvēks nav gatavs runāt par emocionāliem pārdzīvojumiem, to nevajdzētu uzspiest, jo iespējams tas tajā brīdī ir labākais veids kā šis cilvēks tiek galā;
- Dozēt sociālo tīklu un mediju patēriņu, tik daudz, lai esam informēti par notiekošo, bet neesam sevi pāslogojuši ar grūti izturāmām emocijām, kas rodas kārtējo reizi skatoties kā uzspridzina ēku, kurā varēja atrasties civiliedzīvotāji;
- Stabils miega režīms ir veselības neatņemama sastāvdaļa, jo tā nodrošinām prāta un ķermeņa atpūtu no dienas laikā piedzīvotā. Pirms gulētiešanas nevajadzētu lasīt aktuālās ziņas, jo tas var pasliktināt miega kvalitāti. Iešana gulēt un celšanās vienā un tajā pašā laikā palīdz veiksmīgāk izmantot miegā pavadīto laiku, lai atjaunotos un ir veselīga cilvēka rutīnas sastāvdaļa;
- Rutīna palīdz radīt drošības izjūtu, no kuras izejot varam darīt citas prātu noslogojošākas aktivitātes. Kā piemēru šeit varam ņemt veiksmīgu uzņēmēju, aktieru piemērus - katru dienu velkot vienu un to pašu apģērbu savu prātu nenoslogo ar ģērbšanās izvēli. Lai arī tas ir sīkums un daudziem nesagādā problēmas, manuprāt, tas ir labs piemērs tam, kā rutīna palīdz koncentrēties tām lietām, kas dienas laikā prasa mentālu sasprindzinājumu;
- Veselīgs uzturs nodrošina mūsu organismu ar enerģijas rezervēm un ietekmē praktiski visa organisma funkcionēšanu, tamdēļ ir svarīgi saglabāt vai veidot veselīga uztura ieradumus.
- Palīdz arī Coping stratēģijas, kas ir jebkāda fiziska vai mentāla aktivitāte, kas palīdz atslābināties, izlādēt emocijas un sekojoši izturēt stresu nenodarot kaitējumu sev vai citiem. Ieteikums būt veidot fizisku vai mentālu sarakstu ar šīm stratēģijām, lai apzināti tās pielietotu tajā brīdī, kad emocijas ir pārāk spilgtas. Ir divu veidu stratēģijas - emociju un problēmu fokusētas stratēģijas. Emociju fokusētas stratēģijas varētu būt fiziskas aktivitātes, strādāšana dārzā, relaksācijas vingrinājumu veikšana u.tml fiziskas vai mentālas darbības, kas palīdz atslābināties vai izreaģēt emocijas. Problēmu fokusētās stratēģijas varētu būt to-do saraksta izveidošana, kas sastāv no darbiem, kas tieši risina problēmu (ziedošana, palīdzība cietušajiem vai tml.), skaidru robežu nospraušana sadalot laiku cik tiek veltīts rūpēm par sevi, cik par citiem un citas darbības, kas var ietekmēt distresu izraisošās situācijas risināšanā.
Visbeidzot vēlos aktualizēt to, ka mums katram jāmācās saprast kurā brīdī vērsties pēc palīdzības. Aicinu uzrunāt kādu sev tuvu un atbalstošu cilēku-ģimenes locekli, radinieku, draugu- ar lūgumu uzklausīt. Ja šāda cilvēka nav vai nesajūtat atvieglojumu pēc šīm sarunām, tad var vērsties pie speciālistiem: psihoterapeita, psihiatra, ģimenes ārsta vai zvanot uz kādu no krīžu/psiholoģiskā atbalsta tālruņiem.
RSU Psihosomatiskās Medicīnas un Psihoterapijas
Klīnikas virsārsts, ārsts-psihoterapeits
Ernests Pūliņš-Cinis
