Esmu ārsts, bērnu un pieaugušo psihiatrs. Praktizēju arī sistēmisko ģimenes psihoterapiju.
Kā bērnu psihiatrs strādāju no 2006.gada. Pieņemšanas laikā nereti vecākiem ir sajūta, ka dodoties pie psihiatra, bērns noteikti tiks "sazāļots".
Laikam ejot esmu nonācis pie secinājuma, ka lielākoties psihisko traucējumu medikamentozai terapijai ir sekundāra nozīme ,ka primārā ir psihoterapija. Ja bērnu salīdzina ar sēklu, tad var teikt, ka medikamenti ir tāds kā fons, apstākļi augsnei, kurā iestādītā sēkla varētu augt un attīstīties. Lai bērns varētu tikt galā ar psihiskiem traucējumiem, kuri radušies , primāri ir nepieciešamas attiecības. Katram ir savs iekšējais resurss.
Tos apzināties, sajust, veidot un pielietot var psihoterapijā. Visbiežāk palīdzēt var ģimenes vai individuālā psihoterapija, un nepieciešamības gadījumā arī medikamentu kurss.
"Laime nav galamērķis. Laime ir pats ceļš."
